Saimniecība Kurzemē piedāvā ābolus bez maksas, bet videonovērošanas kameras ieraksts atklāj cilvēku bezkaunību 0
Saimniecība “Silarāji” no Bārtas allaž ir pozitīvi un iedvesmojoši ieraksti sociālajos tīklos, taču šoreiz gadījusies vilšanās. Ābolu šogad pilni zari, tāpēc nolēmuši ar tiem iepriecināt interesentus. Diemžēl ne viss izvērties skaisti.
“Šorīt mums bija mazliet nepatīkama vilšanās… Tie, kas brauc garām Silarājiem, droši vien jau zina – ābolu mums šogad netrūkst. Tāpēc pie šosejas uz krēsliņa regulāri noliekam salasītus ābolīšus ar uzrakstu “ĀBOLI PAR BRĪVU”. Ņemiet, ēdiet un priecājieties! Un cilvēki bieži vien, kaut arī tas nav prasīts, atstāj kādu kapeiciņu. Tā kā monētiņas vējš aizpūš vai garām braucošās fūras noripina zemē, pielikām mazu bundžiņu, kur tās iemest,” raksta saimnieki.
Viņi ābolus tiešām dod bez maksas, taču atgādina, ka jebkuru ābolu kāds ir salasījis, aiznesis. Tas tomēr ir laiks un darbiņš, tāpēc ir jauki, ja cilvēki to novērtē ar smaidu vai kādu centu – kādas nu kuram iespējas.
“Bet šorīt, paskatoties videonovērošanas kamerās, mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Kāds paņēma ābolīšus, izbēra no bundžiņas citu cilvēku atstātās monētiņas un paņēma līdzi arī tās. Varbūt daudzi nezina, bet šoseja iet cauri mūsu privātajam īpašumam un mežiem, un teritorija abās ceļa pusēs tiek novērota ar videokamerām.”
Saimnieki mierina, ka nevienu nekauninās un nemeklēs. Viņi pat novēl šim cilvēkam veselību un lai nozagtie centi nes laimi un veselību. Taču skumji gan esot. Ne jau centu dēļ: “Jo visas tās mazās kapeiciņas, ko cilvēki no laba prāta atstāj par ābolīšiem, mēs liekam krājkasītē. Krājam, lai kādu dienu mazajam nopirktu ko foršu.”
Viena cilvēka nekaunība gan neesot mazinājusi vēlmi darīt labu, tāpēc ceļmalā ābolīši joprojām būšot.
Dažas dienas pēc šī ieraksta par nekaunīgo apmeklētāju saimniecība publicēja nākamo ierakstu. Viņi paši nesaprotot, kā tas esot nostrādājis, bet esot nostrādājis reiz divi.
“Atceraties mūsu stāstu par ābolīšiem un to nelaimīgo naudiņas “fenderētāju”? Nu, viens nepatīkams notikums ir izvērties par kaut ko tik skaistu, ka mēs paši vēl brīnāmies. Mēs joprojām par ābolīšiem neprasām neko — tie ir un paliek par brīvu. Ņemiet, cik gribas! Bet tas viss kaut kā ir aizgājis reiz divi — cilvēki apstājas, paņem ābolīšus un tajā mazajā bundžiņā atstāj naudiņu. Un tā bundžiņa tagad pildās tik ātri, ka mēs paši skatāmies un brīnāmies! Gribas skriet pakaļ un saukt: “Nu ņemiet vēl! Ņemiet vairāk! Ņemiet kaut visas!” Bet pats foršākais jau nemaz nav tā naudiņa. Cilvēki piebrauc, uzpīpina, mēs izskrienam ārā, papļāpājam, pasmejamies, un reizēm beigās jau kopā ejam lasīt ābolus. Tas viss ir izvērties par tādu mazu Silarāju ābolu kustību. Cilvēki brauc un brauc, ābolīši aizceļo pie jauniem saimniekiem, bet mēs tiekam pie sarunām, smaidiem un kaudzes labu emociju. Un atkal dzīve pierāda — reizēm no viena negatīva notikuma var izaugt kaut kas divtik skaists.”
