Agris Liepiņš: Cilvēkus visvairāk aizvaino fakts, ka valdība pat negrasās pildīt likumu 16
Plašsaziņas līdzekļos lasāms, ka mediķi, nesagaidījuši likumā noteikto algas pielikumu, grasās doties vienas dienas bezalgas atvaļinājumā, savu protesta akciju raksturojot ar tēlainu salīdzinājumu – nolaid karogu, iededz sveci. Nolaid ticības karogu, iededz kapu sveci. Ja tas nelīdzēs, mediķu arodbiedrība apspriedīs iespēju aicināt atlaist Saeimu. Savukārt premjerministrs Krišjānis Kariņš mudina ārstus “turēt gaišu skatu” un maļ vispārējas frāzes par to, ka nākamnedēļ aicināšot mediķus uz sarunām, kuru gaitā gribot izprast situāciju un atvērt dialogu.
Manuprāt, cilvēkus visvairāk aizvaino fakts, ka valdība pat negrasās pildīt likumu.
Varasvīru ieskatā likums ir pielīdzināms priekšvēlēšanu sauklim, populistiskam solījumam, kuru pēc vēlēšanām var arī neievērot. Nožēlojami, bet mūsu valdības vīri savas apspriedes notur telpā, kuru rotā uzraksts – “Viens likums, viena taisnība visiem”. Godīgāk būtu, ja ministri izvārītu klīsteri un saukli aizlīmētu ar savu partiju priekšvēlēšanu aģitlapelēm.
Premjera partijas biedrs ministrs Reirs žēlojās, ka likums esot pieņemts labākos laikos, toreiz viņam rēgojies, ka naudas būšot vairāk. Nu bēdīgi, ka rēgojas, kaut kas nav kārtībā ar galvu. Partijas biedra gaudenā šļupstēšana gan netraucē premjerministram televizorā aicināt nodokļu maksātājus ievērot likumu un godīgi maksāt nodokļus. Un citai koalīcijas partijai kautrīgi piemirst savu priekšvēlēšanu saukli, ka valsts sakārtošana jāsāk ar sevi.
Dažu brīdi dzirdamas replikas, ka apstākļi medicīnas jomā sākuši līdzināties revolucionārai situācijai.
Tā atkal tāda uzspēlēta retorika, līdzvērtīga aicinājumam turēt gaišu skatu. Pēc marksisma teorijas, revolucionārā situācija ir apstākļu kopums, kad apakšslāņi vairs negrib un augšslāņi vairs nevar dzīvot pa vecam.
Savulaik Mākslas akadēmijas marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzējs Mavriks Vulfsons mums, studentiem, mācīja – šajā definīcijā svarīga ir otrā daļa. Apakšslāņi vienmēr ir nemierā, strādnieki mūžīgi grib lielākas algas un labākus dzīves apstākļus. Stāvoklis nopietns kļūst vien tad, kad valdošais slānis vairs nevar dzīvot pa vecam.
Ja paraugās uz izveidojušos situāciju no marksisma teorijas viedokļa, tad jāsecina, ka revolucionāra situācija Latvijā nevar izveidoties. Pēc definīcijas, nevar! Robežas ir vaļā, un, ja apakšslāņi vairs negrib dzīvot pa vecam, viņi nevis ķeras pie mēslu dakšām, bet pamet valsti.
Apakšslāņi nekādai revolucionārajai situācijai nenobriedīs, viņi vienkārši aizbrauks.
Savukārt augšslāņi ļoti labi var dzīvot pa vecam. Turpināt veidot naudas atmazgāšanas shēmas, noslēpt naudu ofšoru kompānijās, sarunāt karteļus, izmaksāt neredzēti lielus pabalstus atlaišanas gadījumā. Bijušo galvaspilsētas mēru, vispār jau labu cilvēku un tagadiņ Eiroparlamenta deputātu intervēt kā mīļu draugu, jo tam, kurš atceras bijušas lietas, jāizrauj acs.
Par apakšslāņa jeb darbaspēka aizbraukšanu valdošajiem bēda maza. Sastādīs vajadzīgo un tautsaimniecībā īpaši trūkstošo profesiju sarakstu, kurā iekļaus visas profesijas, izņemot ministrus, pamainīs pāris likumiņus un atvērs robežas lētajam darbaspēkam no trešajām valstīm.
Par valsts nacionālās identitātes saglabāšanu vēl mazāka bēda – kā nekā globalizācijas laikmets.
Par likuma ievērošanu vispār jāsmejas – šie saukļi domāti antiņiem. Tāpēc jāpiekrīt Nacionālās apvienības politiķa Raivja Dzintara paustajam – Saeimas atlaišana neko neatrisinās, mediķu algas tāpēc lielākas nekļūs.
