Rolands Atkočūns: Bija interesanti sajaukt “radošās asinis” 0
Savu slaveno noveli “Karmena” Prospērs Merimē sarakstījis 1845. gadā. Šonedēļ 26. maijā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Rolanda Atkočūna “Karmena” – “Andalūzijas sapņi 2 cēlienos pēc Prospēra Merimē darbu motīviem” autora režijā.
Intervija pirms izrādes ļauj uzdot jautājumus arī par teātra dzīves procesiem kā Latvijā, tā Rolanda Atkočūna dzimtajā Lietuvā.
Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams, ka patlaban mums, latviešiem, tā īsti pasaulē ir pazīstams viens pats režisors – Alvis Hermanis, bet lietuviešu vārdu nes Eimunts Ņekrošus, Oskars Koršunovs, Rims Tumins…
Nu, kvantitātei mākslā maz sakara ar kvalitāti.
Komandā tomēr vieglāk..
Tas gan tiesa… Rims Tumins ir Vahtangovas teātra mākslinieciskais vadītājs Maskavā. Lietuviešu režisori jūtami pasaules apritē. Kāpēc patlaban tā sakritis, neesmu domājis. Eimunts Ņekrošus jau no padomju laikiem atradis savu teātri, kas, manuprāt, gan mazliet novecojis. Lietuvā savulaik dominēja režisora teātris, kad noteicošais bija iestudētāja redzējums, tagad man interesanta šķiet aktieriskā līnija, kad režisors tikai dod ievirzi, mājienus, lai starp skatītājiem un aktieriem rastos neatslābstošs, dzīvs kontakts, tā grūti izskaidrojamā sapratne no pusvārda. Pēdējā laikā Lietuvā daudz aicina režisorus no Polijas, publikā jūt interesi par poļu dramaturģiju, tas ir interesants, arī kabarē tendencēs smēlies teātris.
Dzirdēts, ka lietuvieši nupat esot ļoti ieinteresējušies par savu nacionālo dramaturģiju, apmeklējot visas izrādes, lai kādas – sliktas vai labas – arī būtu kritiķu atsauksmes…
…Bet pie mums Lietuvā atkal runā, ka Latvijā ļoti interesanti uz skatuves parādās latviešu autoru darbi, ir dažādi formas un pieejas jaunatradumi. Kad pirms vairākiem gadiem no Liepājas atgriezos Lietuvā, runāju tieši par to, ka Latvijā ir ļoti radošas tendences nacionālajā oriģināldramaturģijā, kādu nav Lietuvā. Bet, kā mēdz teikt, vislabāk ir tur, kur mūsu nav.
Būtu aktīvāka sadarbība starp Baltijas teātriem…
Protams, šī sadarbība varētu būt ciešāka. Savulaik, kad vadīju teātri Paņevēžā, aicināju tur iestudēt Māru Ķimeli, Regnāru Vaivaru, citus režisorus no Latvijas. Man bija interesanti mazliet sajaukt “radošās asinis”, jo divpusēja apmaiņa rada kaut ko vēl trešo.
Pilno sarunu ar Rolandu Atkočūnu lasiet 23. maija “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
