Sabojāts svinīgs brīdis: Mūrniecei labāk tomēr vajadzēja paklusēt 52
Latvijā Valsts Pirmā persona ir prezidents. Amats, pret kuru cieņa ir ieprogrammēta jau tā definīcijā, jo prezidents ir valsts simbols. Jauna prezidenta stāšanās amatā valstī ir Notikums. Arī viņa zvērests ir Notikums. Šodien jaunais Latvijas prezidents skaidri un visiem saprotami apliecināja apņemšanos kalpot savai valstij un tautai un strādāt pēc labākās sirdsapziņas.
Svinīgs brīdis… un tad valsts Otrā persona piektās klases audzinātājas tonī paziņo, ka zvērests jāsaka vēlreiz, jo prezidents kļūdījies – vārdu “labākā sirdsapziņa” vietā esot jālieto vārdi “labākā apziņa”.
Mūrnieces kundze sagrāva brīža svinīgumu, izrādīja necieņu prezidentam un piedevām vēl visas valsts priekšā nodemonstrēja pilnīgu pieklājības trūkumu. Lai vai kas būtu rakstīts priekšrakstos attiecībā uz zvēresta tekstu, būtisks taču ir tā saturs. Domāju, ka to, ko teica prezidents, saprata visi. Ka prezidenta teiktajā ir dažu visgudreļu iedomāta kļūda, laikam gan reti kurš būtu pamanījis. Tagad neglīto brīdi pamanīja visi. Un ne tikai Latvijā.
Te nu bija viens no tiem Mūrnieces kundzes dzīves brīžiem, par kuriem varētu teikt: “Labāk tomēr vajadzēja paklusēt.” Vai varbūt ar savu “kļūdas labojumu” Mūrnieces kundze gribēja brīdināt, ka prezidentam nedrīkst būt savu domu, bet tikai priekšraksti, kurus viņa stingri kontrolēs? Man bija kauns viņas vietā.
Bet vai tiešām no loģikas viedokļa prezidenta kungs kļūdījās? Līdz šim es biju domājusi, ka katra cilvēka darba patiesākais mērs ir viņa sirdsapziņa. Cilvēkam bez sirdsapziņas es negribētu uzticēt pat pagalmu slaucīt, lai arī pie cik labas apziņas viņš būtu.
Apziņa, manuprāt, ir bioloģiska kategorija, kas parāda, ka cilvēks ir spējīgs kustēties, domāt, saprātīgi darboties. Sirdsapziņa ir apziņas morālais balsts.
Derētu atcerēties, ka ir brīži, kad “dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām”.
