– Kas notiek pasaulē ar operu, kurp tā virzās? 3
– Itālijā, Amerikā un Austrijā vēl parādās klasiski iestudējumi, taču citviet viss arvien virzās uz modernāko, kas lielā mērā izskaidrojams ar naudas trūkumu. Tā paša iemesla dēļ uzvedumus cenšas veidot īsākus, ietaupot pat uz starpbrīžu rēķina. Ja, piemēram, “Traviata” jādzied tikai ar vienu starpbrīdi, tas dziedātājam ir ļoti nogurdinoši, tāpat ja “Donu Žuanu” cenšas iekļaut trijās stundās, jo par katru minūti virs šīs robežas orķestrim jāmaksā vairāk… Par kādu mākslu vairs runa? Tikai un vienīgi bizness. Skumji, bet tādi nu ir arodbiedrību panākumi un nopelni, ko it īpaši jūt Amerikā.
– Runājot par oriģināloperām un nupat izskanējušajiem Ērika Ešenvalda “Iemūrētajiem”, komponists Andris Dzenītis raksta, ka nevajagot domāt tikai par to, “vai publikai patiks šāds sižets, vai mūzika nav pārlieku moderna un tajā taču nav nevienas ārijas”…
– Bez ārijas var arī iztikt. Taču mūzikai jābūt skaistai. Ja tā būs nesaprotama, smaga, cilvēki jutīsies vīlušies. Kāpēc apmeklē operu? Lai aizmirstu ikdienu, iejustos citā pasaulē, pārdzīvotu ko jaunu.
– Nupat dziedājāt titullomu “Normā” Triestes Verdi opernamā, kur 1953. gadā tajā pašā teātrī ar šo pašu lomu debitēja slavenā Marija Kallasa. Kā ir ar pasaulē slavenu operzvaigžņu elpu pakausī?
– Dziedot zīmīgas, savulaik leģendu izpildītas lomas, šo elpu jutīs vienmēr. Varbūt neticēsiet, bet diezgan daudz cilvēku, kuri 1953. gadā bija dzirdējuši Kallasas debiju, tagad nāca uz manējo. Pirmoreiz mūžā piedzīvoju puķu lietu. Ziedi bira no balkoniem, skatuves, zāles… Vēlāk uzzināju – savu roku te bija pielikuši arī orķestranti, koris, skatuves un teātra darbinieki… Puķēm pilna skatuve, mulstot kāpu virsū… Domāju – ārpus Triestes, šīs nelielās Itālijas pilsētiņas, operas uzvedums paliks nemanīts, taču jau nākamajā dienā galvenais radio raidīja “Normu”, kāds to atkal bija neatļauti nočiepis. Patiesībā īsts negals ir cilvēki ar neoficiālām, aizliegtām ierakstu aparatūrām skatītāju zālē. Esmu dziedājusi arī pusslima, un pēc tam “youtube” ar nožēlu šos ierakstus noskatījusies. Jo, tikko nelegāls izrādes ieraksts izkļūst ārpus operas nama, esam bezspēcīgi kaut ko lemt par tā izmantošanu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ, manuprāt, Kallasas laika dziedātājiem klājās vieglāk. Nekāda skraidīšana un lēkāšana pa skatuvi, jo režijas nebija tik trakas kā mūsdienās, nebija arī jādzied desmitos no rīta, kad balss vēl nav pamodusies. Turklāt kamertonis zemāks. Orķestru būve laikmetu gaitā ļoti pilnveidojusies, cilvēka balsij būtībā paliekot nemainīgai. Bet, atgriežoties pie Triestes, – bija sabraukušas televīzijas, radio, sarakstīts daudz recenziju, kur dažām arī nepiekrītu, jo var salīdzināt lomu interpretācijas, bet ne solistus, jo mēs katrs esam pilnīgi atšķirīgas individualitātes. Nevar rakstīt, ka Rebeka ir tikpat laba vai labāka par Kallasu… Starp citu, ārzemēs bieži vien recenzijas raksta cilvēki bez attiecīgas muzikālās izglītības, tāpēc šos darbus gandrīz nekad nelasu. Uzvedumu vērtēšanas ziņā Latvijā situācija ir daudz labāka.
Triestē bija sabraukuši arī visi nelokāmie “Kallasas mīļi”. Katru reizi atveroties priekškaram, vispirms – šum, zum –, pilnīgs klusums, kā zārkā, kā elektrizēts, klausījās katru skaņu. Emocionāli un psiholoģiski ļoti grūti. Par itāliešu valodu man bažu nav, to pārvaldu brīvi un gandrīz bez akcenta, taču interpretācijas ziņā uztraucos, jo Itālijā ir ļoti daudz tradīciju, kuras ne vienmēr ievēroju un kurām ne vienmēr piekrītu. Es cenšos sekot komponista rakstītajam un viņa vēlmēm. Piemēram, oriģinālā Normas ārija (Casta Diva) ir rakstīta sol mažorā, un tā to dziedājusi tikai Kallasa un arī pēc vairākkārtējām debijām. Kādreiz varbūt arī es līdz tam tikšu…
