Andrejs Žagars
Andrejs Žagars
Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijā – vēl viens teātris? Saruna ar režisoru Andreju Žagaru 9

Parīt, 24. martā, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Antona Čehova drāma “Trīs māsas” Andreja Žagara režijā, kuram pēc septiņpadsmit Latvijas Nacionālās operas režisora un direktora amatā aizvadītiem gadiem tā būs debija uz dramatiskā teātra lielās skatuves.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
TV24
“Ar šo gājienu viņi iešāva sev kājā!” Amerikā bijušais čekas aģents citējis Rajevu savā raidījumā 122
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
Lasīt citas ziņas

Kaut arī pats autors, kā vienmēr, bija pārliecināts, ka sarakstījis “jautru komēdiju”, “Trīs māsas” ir poētisks, rūgta optimisma pārpilns stāsts. Luga, kas rakstīta pēc Maskavas Dailes teātra pasūtījuma 1900. gadā, nu jau vairāk nekā simts gadus nepazūd no pasaules teātru skatuvēm, atgriežoties arvien jaunās skaņās – iemiesojot dzīves poēziju, pēc kuras joprojām turpinām ilgoties, – teikts teātra pieteikumā.

– Zinot triju māsu izsaucienu: uz Maskavu, uz Maskavu! – gribas vaicāt – no kurienes, ar kuru un kā tad dosities uz Maskavu?

CITI ŠOBRĪD LASA

A. Žagars: – Čehova trīs spilgtās, atšķirīgās māsas un vēl brālis, vārdā Andrejs, no laimīgas bērnības Maskavā nokļūst pavisam citā, daudz bēdīgākā vidē, kuru autors nav konkrēti norādījis, bet, pēc apraksta spriežot, tā varētu būt Perma. Taču ne Čehova lugā, ne manā iestudējumā Maskava nav ģeopolitiska vieta. Tā drīzāk ir sapņu zeme, kurā cilvēki jutušies laimīgi, bezrūpīgi, kur pavērušās fantastiskākās iespējas, kur meitenes mīlējušas un tikušas mīlētas… Taču, videi, apstākļiem un sabiedrībai apkārt radikāli mainoties uz slikto pusi, tas vienmēr ir traumatiski, cilvēki jūtas bezspēcīgi, pazuduši, kļūdās un izmisīgi meklē izeju, vēlas aizbēgt no sevis un šīs realitātes, vēlas atgriezties tur, kur jutušies laimīgi, kur spēj mainīties paši un mainīt savu dzīvi. Vienam tā ir Maskava, citam Parīze, vēl kādam Rīga… Taču pavisam noteikti Čehova “Trim māsām” nebūs nekāda sakara ar pašreizējo politisko režīmu Krievijā vai Maskavu kā Putina mitekli. Otrkārt, pirmoreiz dramatiskā teātrī veidojot izrādi uz lielās skatuves, gribēju strādāt ar ļoti labu dramaturģiju: Čehova izcilās lugas jo­projām iestudē visā pasaulē bez kultūras vai valodas barjerām viņa radīto tēlu uztverē un ar krāšņu tēlu paleti, kas man deva iespēju iestudējumā iesaistīt jaunās paaudzes aktierus un, protams, arī meistarus.

– Vai sadarbībā ar aktieriem palīdz operas režisora pieredze?

– Esmu atradis veidu un valodu, kā panākt vislabāko rezultātu. Pēc pēdējām darba nedēļām mums ar aktieriem ir radusies abpusēja uzticība un sapratne, un esmu pārliecināts, ka sasniegsim vēlamo rezultātu. Salīdzinot operas dziedātājus un dramatiskā teātra aktierus, operas solisti, it īpaši jaunie, ambiciozie, pieraduši rēķināties ar starptautisku konkurenci, viņiem ir vēlme sekot tādiem piemēriem kā Garanča, Rebeka, Opolais… Dramatiskā teātra aktieriem, manuprāt, tālākam karjeras izrāvienam ārpus Latvijas lielākoties traucē valodas barjera. Operā māksliniekiem režīms ir saudzējošāks, vairāk laika savai vispārējai mākslinieciskai attīstībai. Turpretī Dailes teātrī aktieri ir ārkārtīgi aizņemti, pat pārslogoti tā, ka man viņu žēl. No rīta desmitos mēģinājumā reizumis ļauju tā lēnām pamosties, neesmu uzstājīgs, jo zinu, ka aktierim vaigā vēl iepriekšējā vakara izrādes grims…
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.