Saldās kukurūzas raudas 0
Veltot laiku līņu makšķerēšanai, iesaku pievērsties arī raudām. Lai gan sarkanacēm siltajos vasaras ūdeņos tāpat atliku likām pietiek dabiskās barības – ūdenszāļu un dažādu ezeru sīkbūtņu, kukaiņu un citu virsūdens lidoņu –, raudas teicami atsaucas uz iebarošanu un labprāt ņem arī copmaņu piedāvātās ēsmas.
Raudas aktīvas ir diennakts gaišajās stundās, nakts melnumā pieķeras nu ļoti reti. Līņu iebarošanu sākam jau krietni pirms tumsas iestāšanās, lai ūdenszāļu tuvumā tusnīgie resnuļi laikus sajustu kārdinošu, apetīti rosinošu aromātu un savās pievakares pastaigās pulcētos tur, kur tiem piedāvā naktstārpus, slieku bunti vai maizes bumbiņas. Gaidot savu pirmsjāņu sapņu līni, laika kavēšanai derīgi iebarot arī klajākas un dziļākas vietas, kur jau pēc neilga laika parādās ducīgas raudas, pa kādam rudulim.
Pagājušajās brīvdienās rītus un vakarus pavadījām pie neliela ezeriņa Kurzemē, kur savos bērnības gados tiku izmakšķerējis krietnus līņus. Šoreiz gan neizdevās nevienu iekārdināt, taču pamatīgas, skaistas un veselīgas raudas atvilkāmies gana daudz. Izmantojām garkātu makšķeres bez spolēm, iebarojām ar veikalos nopērkamo “Animus” maisījumu “Melnā rauda”. Jau aiz zāļu joslas, kuras biezokņos iztīrījām lodziņus līņiem, sākās dziļuma kante, kur bija savi pieci seši metri. Jau pēc dažām minūtēm vieglie pludiņi signalizēja par zivju klātbūtni. Bez liekas muļļāšanās antena lēnām pazuda zem ūdens, un tas liecināja, ka tur apakšā nav sīkulis. Uz 14. numura smaila āķīša likām saldās kukurūzas graudu, ja kabināja mušu kāpurus vai tuvējā strautā salasītos maksteņus, tad jau grimstot ēsmu ņēma sprīdi garas raudiņas. Bet no dziļuma cēlām ārā pamatīgas, arī četrsimtgramīgas skaistules. Dienas vidū copes kļuva retākas, taču agrā rītā un pievakarē lielās nāca visai raiti. Skaistais loms atsvēra līņu spītēšanos, mājās braucām apmierināti – acu priekšā jau stāvēja pannā ceptu, apbrūninātu raudu liemeņi. Vasarā kukurūza upēs un ezeros ir visu balto zivju ēsma nr. 1, rekomendēju arī jums pamēģināt.
