Sandra Vensko: bākas acs un krasta līnija 0
Stāvot Slīteres bākas augšējā stāvā, lībiešu krasts pazib kā zilā mēnesgotiņas mugura. Vēl redzami burinieki tālumā, kas atstāj piekrastes ostu uzvilktām burām – pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē, vai – zila, zila man gotiņa, kā zilā cielaviņa.
Valoda ir pirmais, ko sastop iebraucējs, un valoda ir atvadas aizbraucot. Kad izdzīvota vēsturiskās piederības izjūtu amplitūda un uzdots jautājums, kas ir latviešu valoda un kāpēc tā mums ir būtisks instruments savstarpējo attiecību veidošanā, ir saprotama arī vēlme dzirdēt valsts valodu ikdienā daudz vairāk un visapkārt. Kas mēs esam šajā krastā, ir svarīgi zināt ne tikai mums, bet arī tiem daudzajiem iebraucējiem, kuri šeit ierauga Latviju, dzird mūs runājam un redz ne tikai kultūras pieminekļus, bet sastopas ar kultūras izpausmēm uz ielas, publiskajās telpās vai piekrastes ciematiņos. Vēsturiski visos laikos un visās teritorijās līdz mūsu dienām valodas mijas un saklājas cita citai pāri, ja vien mākslīgi neatveras kādas durvis vienas vai citas valodas pārsātinātai un nekontrolētai atļaujai dominēt pār kādu citu valodu. Tad ir vajadzīgs ceļvedis vai bākas acs, lai ieraudzītu, cik valsts valoda ir skanīga, nesaraujami saistīta ar valsti vai vietu, kur dzīvojam.
Latvija ir ne tikai interesanta, bet unikāla ar savu valodu un kultūru, starp citām valodām arī lībiešu valoda ir piederības, sakņu apzināšanās vai krasta līnijas valoda.
Valstī, kurā cilvēks ikdienā dzīvo, visu valodu aizstāvēšanai būtu jābūt līdzsvarā. Respektējot valsts valodu, tiktu labāk izprastas arī citas, minoritāšu vēlmes, vairāk iestātos par valodu aizsardzību un visu valodu līdzāspastāvēšanu.
No bākas acs augstuma labāk saskatāmi ne vien Slīteres zilie kalni un meži, bet arī dziļāk un dvēseliskāk izjūtams, kāpēc tik svarīgi sargāt ne tikai teritoriju, bet aizstāvēt un lietot savu valodu. Tad var apgūt un saudzēt visas pārējās – ievestās, uzspiestās vai izsenais līdzās esošās, asinsbalss diktētās vai starptautiski atzītās, mūsdienās tik nepieciešanās. Respektējot pamatvalodu arī kā kultūras izpausmi un izrādot cieņu vienam pret otru.
Jūtoties piederīgam savai valstij, veidojas griba lietot valsts valodu. Ne velti šobrīd aizvien biežāk uzdodam jautājumu, kā tad mēs īsti runājam, aizvien izaicinošāk redzama tieksme valsts valodu ignorēt. Valsts valodas lietošana ir mūsu kultūra, saskarsme, latviešu valodas skaistums ir viena no vērtībām, kas būtu jāapzinās, kad runājam latviski.
Mūsdienās valodas duļķainums dažkārt veidojas no agrā bērnībā ieaudzinātas pārliecības, ka valsts valoda nav svarīgākais, kas cilvēkam piešķir piederības izjūtu savai valstij. Tāpēc arī dažreiz ir smagi dzirdēt, ka esam kašķīga tauta, kas nez kādēļ satraucas par latviešu valodas lēnu izzušanu. Ziedu, vainagu, lentīšu vai karodziņu jūrā varam rast acumirkļa stabilitāti, savas valsts balsi – vārdu simfoniju, ko izdzirdot citi neaizspiež ausis un nebēg, bet iztaisno plecus. Tomēr, lai tā būtu vienmēr, vajag pacietīgu un ilgstošu mācīšanos, lai saprastu, kas mēs esam, no kurienes nākam, kāpēc šeit dzīvojam un kāpēc mums vajadzīga bākas acs.
Gothards Ketlers, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs, pirms vairāk nekā četriem gadsimtiem izdeva pirmās grāmatas Kurzemes latviešiem, bet 1838. gadā Juris Mancelis – pirmais ievērojamākais rakstnieks garīgās literatūras jomā – sarakstītajā “Phraseologia Lettica” ievietoja vārdus, kas no latviešu valodas lemti izzušanai.
Latviešu valoda šobrīd ir apdraudēta kā savulaik lībiešiem, kā latgaļiem, tā mums.
Pirms aizvelkam katrs uz savu pusi to, kas mūs vieno, būtu jāapzinās, ka citi var paņemt pārpalikušo un izveidot savu krastu bez latviešu valodas, tomēr paliekot valstiskuma ietvaros.
Kad pavisam nesen Slīteres bākā koncertēja Artis Gāga, mirklis bija netverami skaists – klusums, skaņa un dzeja.
Vērojot krasta līniju, konkrētajā vietā pietrūka tikai vēsturiskā pamata – lībiešu un viņu valodas.
