– Operas pirmajā cēlienā Fausts vēlas būt jauns, lai atkal spētu mīlēt, un par to gatavs atdot dvēseli nelabajam. Par ko jūs atdotu dvēseli Mefistofelim? 0
– Es nezinu. Šarla Guno operas librets atšķiras no Gētes “Fausta”, kur dikti filozofēts par šo darījumu. Bet šajā operā galvenais ir mīlas stāsts. Ir, protams, Mefistofelis, ko mēģinu veidot atšķirīgi, lai viņš nebūtu tikai Ostapa Bendera tipa tēls kā parasti “Fausta” iestudējumos.
– Bet kāds ir jūsu Fausts? Dodoties uz klasikas iestudējumiem, nekad nevari būt drošs, par ko režisors būs pārvērtis varoņus un kuros laikos darbību pārcēlis.
– Jā, tā ir tā problēma. Daudzi režisori interpretē primitīvā veidā. Vienkārši pārceļ darbību kādā konkrētā laikā, piemēram, 30. vai 50., vai arī 60. gadi. Bet būtībā mainās tikai kostīmi, nav nekādas interpretācijas. Es vairāk cienu tos režisorus, kuri veido vai nu klasisku iestudējumu, vai arī rada savu pasauli, kas ir vēl brīnišķīgāk un sarežģītāk. Un ir tādi režisori Latvijā, kuri uz skatuves rada pilnīgi citu pasauli, kādu mēs nezinām. Es “Faustā” mēģinu apvienot divas lietas. Mums ir 16. gadsimts, tomēr nemēģinām attēlot vēsturisko laikmetu, bet drīzāk ņemam par pamatu vēlīnās gotikas stilistiku un mēģinām uzburt nereālu fantasmagorisku atmosfēru, veidot pasaku pieaugušajiem.
– Jā, grasījos jautāt, vai domājat par operas skatītāju vēlmēm un gaidām?
– Es taisu, kā gribu taisīt. Un pēc tam, kā būs, tā būs. Bet pašlaik par skatītājiem ļoti daudz domāju. Proti, veidojot iestudējumu, “ķeru” vietas, kur varētu kļūt garlaicīgi, un tās pārtaisu, lai skatītājiem būtu interesanti trīs stundas atrasties Opernama zālē, jā, arī izklaidēt viņus.
– Bet kā šos brīžus pārbaudāt? Raujat kādu no operas darbiniekiem zālē iekšā?
– Nē, pats. Skatos, jūtu – kļūst garlaicīgi, tātad jāizdomā kas cits. Pēdējā laikā vairāk sāku domāt par skatītājiem. Kļūstu vecs.
– Ūja! Jūs taču esat jaunais režisors! Bet kas ir lielāks priekšnieks operu iestudējumos – diriģents vai režisors?
– Tajā, ko jūs redzat – galvenais esmu es. Tajā, ko dzirdat – diriģents. Par visu, kas notiek uz skatuves, es pieņemu lēmumus, izņemot brīžus, kad kaut kas sāk traucēt mūzikai.
– Kā jūs savaldāt daudzos cilvēkus, kuri piedalās operas iestudējuma tapšanā, – orķestri, solistus, kori, māksliniekus, tehniskos darbiniekus? Vai esat demokrāts vai diktators?
– Diktators noteikti neesmu. Man tomēr ir sava komanda – scenogrāfs, gaismu mākslinieks, mēs visi esam vienojušies par kaut kādām lietām.
– Mēģinu iedomāties sevi režisora vietā – visi iestudējuma dziedātāji skatās, gaida. Kā jūs viņus iedvesmojat?
– Par to nedomāju. Pagaidām iet ļoti labi, mums nav nekādu problēmu. Visi, gandrīz visi cenšas un tic tam, ka būs labi. Daži nesaprot, ko darām, bet arī netraucē. Bet, lielos lokos runājot, mums ir ļoti laba sadarbība. Sevišķi ārzemnieki ir ļoti atvērti un piedāvā savus variantus – varbūt šādi pamēģinām un šādi. No mūsējiem ir dziedātāji, kuri meklē un meklē. Bet ir arī tādi, kas dara visu, ko režisors saka. Viņiem galvenais – dziedāt. Man iestudēt operu ir privilēģija reizi piecos gados, dziedātājiem tā ir rutīna, viņi katru dienu nāk uz operu strādāt. Viņus iedvesmot tikpat kā nav iespējams, tāpat kā nevar ierasties bankā un iedvesmot ofisa darbiniekus reizi piecos gados.
Godīgi sakot, man ļoti patīk strādāt. Un mūzika ir brīnišķīga. Tāpēc arī dziedātājiem saku – nevajag domāt, vajag ļauties mūzikai, tā visu pateiks. Kad strādājam pie ainas, protams, izrunājam, kas tur ar varoņiem notiek. Bet es dziedātājiem cenšos nedot par daudz informācijas un Staņislavska metodi nemācīt. Tas būtu naivi.
– LNO mājas lapā par izrādi teikts, ka tā nebūs bezcerīgi nopietna. Kā tas “Faustā” ir iespējams?
– Mums vesels cēliens ir viegls, romantisks, brīžiem arī smieklīgs. Man tas ļoti patīk. Trīs cēlieni pēc žanra ir ļoti dažādi un skatītājs nezinās, kas būs nākamajā. Tas mani ļoti saista, un nevis es to izdomāju, bet mūzikā tas viss arī ir.
