No novembra līdz maijam strādājām katru dienu. Nedalījām grupās – tuvinieki, glābēji, mediķi. Arī sabiedrībā taču visi esam kopā. Un tā bija pareizi. Lai gan traģēdija visiem notika vienā dienā, katrs atradās savā pārdzīvojumu fāzē, daži pat šobrīd vēl ir apvainošanās fāzē. Un pēdējā – pieņemšana – notiks pēc pusotra, diviem gadiem. Sērotājiem nevar teikt – viss būs labi! Nekas nebūs labi. Kā var būt labi, ja zaudētas mātes, tēvi, dēli, meitas, vīri, sievas, māsas, brāļi… Būs citādi. 2
Tuvinieku nāvi cilvēki uztver dažādi. Sieviete, kurai gāja bojā meita, mierina sevi ar domu, ka viņas meita ir dāvājusi dzīvi simtiem bērnu, kas vēlāk būtu rotaļājušies uz veikala jumta ierīkotajā spēļu laukumā.
Ir daudz mistikas. Daži cietušie stāstīja, ka parasti neiepērkas šajā “Maxima”, bet tieši todien tur pēkšņi iegriezušies pēc kāda sīkuma. Citus atkal kāds it kā izvedis no veikala. Pārdevēja kārtojusi plauktā preci, piezvanījis vīrs, bet telefonā skanējuši sprakšķi. Lai labāk dzirdētu, izgājusi no veikala, un pēc pāris minūtēm jumts iegruvis vietā, kur viņa bija strādājusi.
Daudzi tuvinieku nāvē vaino sevi. Kāds vīrietis, kurš bija zaudējis sievu, četras dienas nemitējās vaicāt – kāpēc man tovakar sakārojās pankūkas? Tovakar lija, un kāda sieviete pārdzīvo, kāpēc meitai teikusi – nemirksti lietū, ieej veikalā! Citi vaino Dievu, citi meklē mierinājumu baznīcā. Galvenais ir meklēt palīdzību.
Maijā apmeklējām semināru “Norvēģu kolēģu pieredze masveida zaudējuma un sēru gadījumā” (2012. gadā ekstrēmists nošāva 69 jauniešus vasaras nometnē Utejas salā netālu no Oslo). Semināru rīkoja Latvijas Profesionālo psihologu asociācija un Latvijas Bībeles biedrība.
Bet par mūsu pieredzi interesējās vienīgi luterāņu mācītāji. Šovasar Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā luterāņu mācītājiem no visas Latvijas pastāstījām par savu darbu ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem. Notika dievkalpojums, un sajutām, ka mūsu pieredze ir kādam svarīga. Dodoties pa baznīcas eju, šķita, ka lidotu. Mums šāds brīdis bija ļoti vajadzīgs.
Katru mēnesi apmeklējam savu supervizoru, jo arī mūsu psihē traģēdija ir atstājusi nospiedumu. Uztraucos par tiem, kam mājas ir Zolitūdē, blakus traģēdijas vietai. Kuri pa logiem visu redzēja, nesa gaidītājiem tēju, sviestmaizes, segas. Kāpēc viņiem valsts nepiešķīra psiholoģisko rehabilitāciju? Aizmirstam arī par vecvecāku pārdzīvojumiem.
