Kad kopā būt var vienīgi sapnī. Sešas sarunas par dzīvi pēc Zolitūdes traģēdijas 2
Atkal būt kopā ar saviem mīļajiem – šī labā sajūta nu var atnākt vienīgi sapnī. Nomodā tie, kuri pirms gada Zolitūdes traģēdijā zaudēja tuviniekus, cenšas atrast līdzsvaru. Arī tie, kuri glāba cietušos, un pat tie, kuri vēlāk palīdzēja pašiem glābējiem. Sarunas par dzīvi pēc masu traģēdijas, kas katram ir sava, īpaša.
Darbs ar emocijām
Kad 2013. gada 29. novembra vēlā vakarā pie SIVA psiholoģēm Natālijas Beļakovas, Vitas Jurševskas un Viktorijas Pavļukas atbrauca pirmā cietušo ģimene, viņas jutušās kā pirmajā darba dienā. Lai gan ik dienu palīdz cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus, černobiliešiem, Afganistānas kara dalībniekiem, represētajiem, tomēr ar masu traģēdijas radītām psiholoģiskajām sekām saskārās pirmo reizi. Un neviens arī nevarēja dot padomu, jo šāda gadījuma Latvijā nav bijis. Teorētiski zināms, kas jādara, bet realitātē? Pirms tam augustā noklausījušās Maskavas profesora Jesaulova lekcijas “Darbs ar bēdām”. Bet kā ļaužu bēdas uztvēra pašas psiholoģes?
Natālija Beļakova: – Kad Zolitūdē cietušie stāstīja to ārprātu… Raudāju un raudāju, katru dienu līdz martam. Labi, ka jūra blakus, ik pa brīdim sev teicām – stop! Un desmit, piecpadsmit minūtes pastaigājām gar jūru. Paldies, ka par mums, trim psiholoģēm, parūpējās supervizore Baiba Pumpiņa. Arī viņai nebija šāda gadījuma pieredzes, tomēr, redzot, kādā stāvoklī esam, strādāja ar mums, lai vismaz relaksētu. Arī SIVA kolektīvs mūs atbalstīja.
