1930. gada 8. jūlijā. Latgalieši “kolonizē” Latviju 0
Pirms 90 gadiem Latvijas Statistikas pārvaldes vadītājs, politiķis Marģers Skujenieks “Jaunāko Ziņu” ievadrakstā “Iekšējā kolonizācija” norādīja: “Pēdējā tautas skaitīšana rāda, ka latgaliešu ieceļošana pārējā Latvijā pēdējos gados ir pieņēmusi kolosālus apmērus.
Pie mums vairs nav runa par sezonas laukstrādnieku pārvietošanos, bet gan par plašu iekšējās kolonizācijas procesu. Latgalieši lielām masām pārvietojas uz dzīvi pārējā Latvijā. Leišmalē viņiem vēl pievienojas leiši.
Ir iemesls domāt, ka šis iekšējās kolonizācijas process atrodas vēl sākuma stadijā un tālab tam jau laikus piegriežama vērība, lai to ievirzītu vēlamā gultnē. (..)
Šo pārgrozību sekas ir arī tas, ka sevišķi Vidzemē un Zemgalē ātri pamazinās latviešu procents uz laukiem. 1930. gada tautas skaitīšana ir pirmā, kura konstatējusi šādu parādību.”
Balstoties statistikā, Skujenieks lēsa, ka laikā starp 1925. un 1930. gadu no Latgales uz citiem Latvijas novadiem pārcēlušies ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju, viņu vidū arī krievi un poļi, kas cita starpā atspoguļojās katoļticīgo īpatsvara pieaugumā novados, kur agrāk to bija maz vai nebija vispār – “grozījās plašu lauku apvidu konfesionāli nacionālā seja”.
“Pret latgaliešu pārvietošanos uz pārējo Latviju no valsts saimniecības redzes stāvokļa nevar celt iebildumus. Pie mums agrākās Baltijas sastāvdaļas ir apriņķi, kuros uz laukiem dzīvo tikai mazliet vairāk nekā 10 cilvēki uz kvadrātkilometra, bet visos Latgales apriņķos dzīvo vairāk nekā 30 cilvēku uz tās pašas platības. (..)
Pirms kara latgalieši lielā skaitā izceļoja uz Sibīriju – tagad viņi meklē izeju, ieceļodami Vidzemē un Zemgalē. To atvieglina tas, ka no Vidzemes, Zemgales un Kurzemes lauku apvidiem ikgadus tūkstošiem cilvēku ieceļo pilsētās,” tā Skujenieks, uzsvērdams, ka galvenais uzdevums ir panākt, lai latgaliešu ieceļotāji jaunajās mītnesvietās “pārvēršas par latviešiem”.
