Pirms 80 gadiem okupētā Latvija uzzina, kas ir “kontrrevolucionārs noziegums” 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem okupētajā Latvijā oficiāli stājās spēkā Krievijas PFSR Kriminālkodekss tā 1926. gada redakcijā. Tas nozīmēja paātrinājumu padomju represīvo iestāžu īstenotajam politiskajam teroram, kurš bija sācies jau vasarā, formāli vēl Latvijas likumiem spēkā esot.
Čekistiem nemaz nevajadzēja likumīgu pamatu, lai no okupācijas brīža līdz novembrim politisku iemeslu dēļ arestētu vismaz 1500 cilvēku, bet tagad ieslodzīto notiesāšanai varēja piemērot veselu virkni padomju zemē jau iemēģinātu pantu par “kontrrevolucionārajiem noziegumiem”.
Padomju valstī, kā zināms, politieslodzīto “nebija”, tāpat kā termina “politiskie noziegumi” jurisprudencē.
Visi politiska rakstura noziegumi skaitījās krimināli. Ja arestētais 20.–30. gadu Latvijas valstī bija strādājis spēka struktūrās, valsts pārvaldē vai arī 1919./1920. gadā Krievijas Pilsoņu kara gados atradies ne tajā pusē un nometnē, 1940. gada rudenī viņam viegli piemēroja, teiksim, kādu no bēdīgi slavenajiem “kontrrevolucionārā” 58. panta apakšpunktiem, par kuriem pienācās ilgs ieslodzījums vai nāve.
Tie paredzēja sodus par “Tēvijas nodevību, t. i., spiegošanu, valsts noslēpuma izpaušanu, pāriešanu ienaidnieka pusē, bēgšanu uz ārzemēm”, “palīdzības sniegšanu tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu”, “propagandu un aģitāciju, kura aicina gāzt, graut vai vājināt padomju varu”, “aktīvu darbību vai cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību” un tā tālāk.
Ne velti 1940. gada nogalē Rīgā, Brīvības ielā 37/39, Iekšlietu tautas komisariāta pagrabā straujā tempā bija izbūvēts pazemes cietums. Tā šī vieta kļuva par baiso Stūra māju.
