Kā Latvija pirms 100 gadiem piesaistīja talantus no Krievijas 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvijas valdība pēc Izglītības ministrijas priekšlikuma nolēma: “Atļaut darboties Latvijas Konservatorijā Krievijas pavalstniekiem: Maskavas Lielā teātra režisoram Pēterim Meļņikovam un Pēterpils Konservatorijas profesorei Anna Žerebcovai-Jevrenkovai.”
Vokālā pedagoģe Žerebcova-Jevrenkova pēc emigrēšanas no Padomju Krievijas, vēlāk Latvijā dzīvojot, pasniedza privātstundas, savukārt ieguvums no vēl cara laikos Pēterburgas un Maskavas teātros atzinību guvušā Pētera jeb Pjotra Meļņikova personības Latvijas kultūras dzīvei bija nesalīdzināmi lielāks.
Meļņikovs laikā no 1922. līdz 1933. gadam darbojās kā Latvijas Nacionālās operas (LNO) režisors. Kaut gan paralēli viņam strādāja arī citi režisori, tomēr 1930. gada izdevums “Latvju skaņu mākslinieku portrejas” atzina: “Noteiktu režijas stilu, kas raksturo un apzīmē mūsu labākos operu uzvedumus, izveidoja Pēteris Meļņikovs; šā stila pazīme – reālistisks virziens, skatuves darbības precīza saskaņotība ar mūzikas ritmu un dinamiku, augstas dramatiskās mākslas saskaņotība ar mūzikas ritmu un dinamiku, augstas dramatiskās mākslas prasības no dziedātājiem, tiklab solistiem, kā kora.”
Atskārtis, ka viņa tālākā darbošanās lielinieciskajā Krievijā ir bezperspektīva, tieši Meļņikovs izveidoja pirmskara Latvijas operas stilu un iedibināja stingras mākslinieciskās prasības. Mūsdienās atzīts, ka viņa klātbūtne Rīgā veicinājusi strauju operas uzplaukumu, turklāt palīdzēja piesaistīt arī citus izcilus ārzemju diriģentus un režisorus, piemēram, angļu cilmes krievu diriģentu Emīlu Kuperu.
