Vaskarana katastrofa – viens no pēdējās simtgades lielākajiem un traģiskākajiem zemes nogruvumiem 4
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 60 gadiem Peru Andu kalnu reģionu piemeklēja viens no pēdējās simtgades lielākajiem un traģiskākajiem zemes nogruvumiem.
Straujas temperatūras celšanās dēļ Vaskarana kalna 6655 metrus augstajā ziemeļu smailē sākās sniega un ledus lavīna.
Vaskarans, kura lielākais augstums ir 6768 metri, ir piektais augstākais kalns Dienvidamerikā, augstākais Peru. Lavīna aizrāva sev līdzi gigantiskas akmeņu un zemes masas, kas ar aptuveni 120 km/h lielu ātrumu brāzās Santas upes ielejā.
Lēš, ka sākotnēji ledus un sniega masa veidoja aptuveni trīs miljonus kubikmetru, bet noslēgumā tas jau bija 10–13 miljonus kubikmetru liels, ap 12 metru augsts un kilometru plats vilnis. Septiņu minūšu laikā nogruvums pilnībā noslaucīja no zemes virsas sešas apdzīvotas vietas un vēl trīs iznīcināja daļēji, tostarp arī Ranrairkas pilsētiņu, no kuras 500 iedzīvotājiem izdzīvoja ap 50.
Precīzu bojāgājušo skaitu nekad tā arī neuzzināja, bet lēš, ka dzīvību šajā dabas katastrofā zaudēja 2000–4000 cilvēku un desmit tūkstoši mājlopu. Ielejā nogruvums izveidoja ap kilometru augstu valni. Upē nonākušos upuru ķermeņus vēlāk uzgāja pat nepilnus simt kilometrus attālajā Čimbotes ostā pie Klusā okeāna.
Peru varasiestādes nespēja tikt galā ar glābšanas darbiem, tāpēc lūdza palīdzību ANO.
Glābšanas operācijas kalnos apgrūtināja vētra un jaunu nogruvumu briesmas, turklāt lavīna bija aizsprostojusi ceļus un pārrāvusi komunikācijas.
Viens no glābšanas operācijas vadītājiem tolaik medijiem pauda, ka notikuma vietā izskatoties kā Dantes “elles lokos”.
Diemžēl 1970. gada zemestrīce šajā pašā Vaskarana apkaimes reģionā izraisīja vēl postošākus nogruvumus, kas apraka ne tikai Ranrairkas pilsētiņas atlikumu, bet arī vēl citas pilsētiņas, nogalinot aptuveni divdesmit tūkstošus cilvēku.
