1932. gada 20. jūnijā. Benilukss – piemērs Baltijai 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Beļģija, Nīderlande un Luksemburga konferencē Šveicē vienojās par pakāpenisku muitas barjeru novākšanu savstarpējā tirdzniecībā, apņemoties muitu tarifus ik gadu samazināt par 10% ar aprēķinu, ka pēc pieciem gadiem samazinājums būs 50%.
Vienlaikus līgumslēdzēji solījās vairs neierobežot partnervalstu preču ievedumu apjomus. Šo vienošanos uzskata par vienu no Rietumeiropas pēckara ekonomiskās integrācijas un Eiropas Savienības priekšvēstnešiem, kaut tobrīd tuvināšanās iemesls bija prozaisks – nepieciešamība mīkstināt 20. gadsimta 20. gadu beigu un 30. gadu sākuma Pasaules ekonomiskās krīzes jeb “Lielās depresijas” sekas un atdzīvināt saimniekošanu.
Līdzīgas idejas tajā laikā cirkulēja arī Skandināvijas valstu starpā, tādēļ līgumā atzīmēja, ka tam var pievienoties arī jebkura cita valsts, paturot prātā Dāniju, Zviedriju un Norvēģiju.
Tiesa, līdz Otrā pasaules kara sākumam Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas sadarbība nedeva nozīmīgus rezultātus, taču pie tās pilnveidošanas atgriezās Otrā pasaules kara gados, bet praksē pēckara 40.–50. gados, kad arī iesakņojās jēdziens “Beniluksa valstis”.
Lai arī triju partneru 1932. gadā parakstītā konvencija “par saimniecisko robežu samazināšanu” dažādu iemeslu dēļ spēkā nestājās, Latvijā tai pievērsa samērā lielu uzmanību.
Presē to demonstrēja kā piemēru, jo tas saskanēja ar sapņiem par Baltijas valstu, īpaši Latvijas un Igaunijas, muitas ūniju un ciešāku politisko, ekonomisko sadarbību. “Kaimiņvalstis ar tik maz izveidotiem savstarpējiem saimnieciskiem sakariem kā Latvija, Igaunija un Lietuva, kuras viena otras importā un eksportā sastāda tikai kādus 2–3 procentus, neskatoties uz daudzām runām un projektiem, nav varējušas radīt ciešāku saimniecisku vienību,” 1932. gada jūlija sākumā “Jaunākajās Ziņās” konstatēja žurnālists un ekonomists Ādolfs Ratenieks.
