1922. gada 7. septembrī. Ielu pārsaukšanas laiks 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Rīgas pilsētas domes sēdē ievēlēja 12 vīru komisiju, kuras uzdevums bija izstrādāt priekšlikumus pilsētas ielu un laukumu pārdēvēšanai, lai tie atbilstu neatkarīgas Latvijas valsts galvaspilsētai, izskaužot vācu un krievu kundzības laikā liktos.
Komisijas sastāvā iekļāva deputātus, kas pārstāvēja gan kreiso, gan labējo spārnu, gan arī lielākās nacionālās minoritātes. Sākotnējā apņemšanās bija pārdēvēt pēc iespējas mazāku ielu skaitu un atstāt mierā tās, kuru nosaukumus atzina par vēsturiskiem. Galīgo lēmumu cerēja pieņemt jau gada beigās, taču viss iestiepās dziļi 1923. gadā, jo domstarpību un viedokļu izrādījās tik daudz, ka galu galā ielu pārdēvēšanas process kļuva par zobgalību objektu.
Bija strīdi, piemēram, vai attiecīgajam Krievijas impērijas varasvīram tiešām būtu atņemama iela, ja viņš visumā bijis latviešiem labvēlīgs.
Vai Rīgā jābūt Ebreju vai Žīdu ielai, kurai ielai dodams Brīvības vārds?
Vai koriģējami gadsimtu gaitā “uzlabotie” seno ielu nosaukumi? Tā bija zināms, ka Vecrīgas Peldu iela viduslaikos radās kā “Schweinstrasse” (Cūku iela), taču gadsimtu gaitā tā bija pieņēmusi skaņā līdzīgu, bet pieklājīgāku formu – “Schwimmstrasse” (Peldu iela).
Vai, nosaukumu latviskojot, būtu jāatjauno Cūku vai Peldu iela? Kā rakstīja avīzes, “domas bija dažādas”. Līdzīga situācija izvērtās ar citu Vecrīgas vietu – “Herringstrasse” (Siļķu iela), kas kādā brīdī bija pārtapusi par “Herrenstrasse”, tātad Kungu ielu.
Grūtajā darbā deputāti un eksperti mēnešu ritumā mēdza arī mainīt sākotnējos lēmumus.
1922. gadā uzskatīja, ka agrākajai Suvorova ielai jādod Oskara Kalpaka vārds, bet vēlāk izšķīrās par labu Krišjānim Baronam.
Savukārt Aleksandra bulvāri, kam tagad Brīvības bulvāra vārds, vispirms lēma pārdēvēt par Vidzemes bulvāri.
