1909. gada 3. aprīlī. Georgs Kūfalts par parku lietderību 0
Pirms 110 gadiem avīze “Dzimtenes Vēstnesis” informēja par Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta lekciju Komunālās sociālpolitikas biedrībā: “Dārzniecības (parku) mākslas izlietošana pilsētas uzkopšanas ziņā ir īsts mūsu laika bērns, mūsu laiku jaukākā nodarbošanās, cenšanās sekot laika garam.
Dārzniecības māksla jo dienas, jo vairāk tapusi par dienas jautājumu, kuram liela tautsaimnieciska un politiska nozīme, un šā jautājuma atrisināšana pieder pie pilsētas pārvaldības svarīgākiem uzdevumiem. Senāk dārzniecības māksla kalpoja gandrīz vienīgi valdniekam un zemes lielajiem, un pilsētu dārzus tiklab kā nemaz nepazina. Tikai ap pagājušā gadsimteņa (19. gs.) vidu, sevišķi ap to laiku, kad vaļņus sāka noārdīt un pilsētu centros caur to lieli zemes gabali tapa svabadi, sāka arī pilsētā ierīkot dārzus.
Mūsu laikos visas iedzīvotāju šķiras apzinās, ka pilsētas dārzi vairs nav krāšņuma lieta, bet ka katram ir tiesība pie gaisa un gaismas un dārzi ir vispārības vajadzība. (..) Priekšpilsētās jāgādā ēnaini un labu gaisu izplatoši atpūtas laukumi jauniem un veciem. Pilsētu tālākais uzdevums ir gādāt par sporta, rotaļu un vingrošanas laukumiem un ierīkot tā sauktos lapeņu dārzus, kuru vajadzība Rietumu kultūrvalstīs ir atzīta un lielā mērā tiek piekopta.”
Jautājumā par aleju veidošanu pilsētās, Rīgas parku sistēmas izveidotājs aizrādījis, ka “lielās satiksmes un veikalu ielās, kā arī šaurās sānielās” tos nevajadzētu stādīt, jo koku augšanu kavēšot “dūmi, kvēpi, gāzes un ūdens vadi, kanalizācija”, kā arī saules gaismas trūkums. Turklāt koki nevajadzīgi noēnošot mājokļus.
