Sirds dzied no košuma. Saruna ar gleznotāju Signi Vanadziņu 1
Gleznotāju Signi Vanadziņu iedvesmo vienkāršo lietu skaistums, kas viņas darbos uzmirdz spožos krāsu laukumos. Par iedvesmu var kļūt gabaliņš Latvijas dabas, rīta migla virs ezera, kāds izspūris zvirbulis vai pavisam „neglezniecisks” tenisa laukums. Agrāk Signes Vanadziņas rokraksts bieži saistījās ar kluso dabu motīviem, pēdējā laikā tie kļuvuši abstraktāki, kā teic māksliniece – mazāk paskaidrojoši. Gleznotājas vairāku gadu radošā procesa attīstības izlase skatāma mākslinieces jaunākajā personālizstādē „No raspodiņa padzerties”, kas tver lielās pasaules bezgalīgos atspulgus mazajā. Izstāde mākslas galerijā „Istaba” aplūkojama līdz 17. oktobrim.
Divpadsmit košu krāsu un formu mozaīka – no liela formāta gleznām līdz kabatas izmēra miniatūrām. Izstādes pieteikums vēsta, ka katra no jaunajā izstādē eksponētajām divpadsmit Signes dažāda izmēra gleznām attiecināma uz kādu no divpadsmit mēnešiem. Māksliniece par šo „formālo sakārtojumu” pasmaida, sakot, mēnešiem patiesībā te nemaz neesot tik lielas nozīmes. „Tie divpadsmit mēneši piezagās kaut kā netīšām, un cilvēki tai idejai ātri pieķeras. Tās nav bildītes ar janvārīti, februārīti, martiņu! Ja ir vēlme, var sameklēt katram mēnesi atbilstošu bildi, bet negribu bakstīt ar pirkstu, kura ir kura. Vai tulpes ir marts? Varbūt.” Spožo krāsu kontrastu un formu gleznotāja teic – viņai gadalaikus un mēnešus nešķiro skaistākajos un ne tik mīļajos. „Varu novērtēt katra gadalaika skaistumu, nav tāda, kas būtu mīļāks par citiem. Skaists ir rudens, vasara, ziema, kad var slēpot, un pavasaris, kad var to nedarīt. Nezinu, ko teikšu novembrī – varbūt būs par maz krāsu, gaismas, siltuma. Esmu priecīga, ka mums, Latvijā, var izbaudīt visus četrus.”
