Kaimiņu būšana 14
Kā kārtīgiem latviešiem piedien, jaunienācēji pirmajos gados centušies turēt līdzi kaimiņiem – iekopuši dārzu, vai visu piemājas zemes gabalu apstādījuši ar ēdamiem augiem. Par ražu nevarēja sūdzēties, tiesa, nepadevās tik bagātīga kā tuvākiem nāburgiem, taču izauga skaistas pupas, kabači un pat pašiem savi kartupeļi. Dace pa zemi ņēmusies ar prieku, jo dārza darbi patīkot. Toronto vasarnīcā viņas tēvs iekopis nelielu zemes gabaliņu, kurā noteikti bija jāizaudzē cukurzirnīši. “Man tie ļoti garšo,” viņa piebilst un paspīd ar zināšanām, ka zirnīši jāsēj tieši simtajā kalendāra dienā. Viegli atcerēties, jo meitai Zīlei tie vārda dienas svētki.
Dārzkopes prieki pašu zemītē sanākuši īsi, jo netālo īpašnieku būvniecības darbi sapostīja novadgrāvjus un Ruņģu zemesgabals zemākajā vietā stādījumiem kļuva par mitru. Dārzs krietni sarucis, tagad vieta atvēlēta tikai pavasara tulpēm.
Pa šiem gadiem Beberbeķu mājai saradies vairāk jaunu kaimiņu un māju, arī paši tuvākie – Janīna un Ēvalds – neliela namiņa vietā uzcēluši lepnāku būvi vien dažu metru attālumā no Ruņģiem, taču sētu starp pagalmiem neredz. “Mēs esam labos draugos ar viņiem,” paskaidro Dace. Tieši Janīna gādājusi, lai Ruņģi sapazītos ar citiem kaimiņiem, kā arī palaikam sarīkojusi kopā sanākšanas. Nupat pie viņas ciemojusies krustmeita aktrise Indra Burkovska – parunājušies arī ar Daci un Daini. Gluži vai kā radi jūtamies, abi pasmaida un piebilst, ka tāda tuvība kā šeit ar kaimiņiem nav bijusi ne Kanādā, ne Austrālijā. Ja vajagot, Janīna un Ēvalds esot gatavi pieskatīt viņu divus suņus un trīs kaķus.
Tautas danču vietā – karatē
Skaists ir Ruņģu iepazīšanās stāsts, kas notika slavenās Austrālijas latviešu deju kopas “Saules josta” koncertturnejas reizē Toronto, kurā dejotāju vidū bija Dainis. Ansambli vadījis viņa tēvs Juris Ruņģis, tāpat kā Daces tēvs Kanādā – “Diždanci”. Jaunie gan saskatījās, gan sadancoja, pat uz brīvās Latvijas Dziesmu svētkiem 1993. gadā aizceļoja kopā. Dace bija liela dejotāja, trimdas sabiedrībā pieņemts, ka vai katrs piedalās latviešu kultūras uzturēšanā. “Tā bija mūsu sabiedriskā dzīve – visi jau kopš bērnības apmeklējām latviešu skoliņu, piedalījāmies tautas dejās, koros, spēlējām teātri, vasarās braucām uz nometnēm,” viņa skaidro, bet Dainis piebilst, ka neviens jau nejautā – grib vai negrib, īpaši, ja tēvs ir deju kopas vadītājs.
Kolektīvā dancošana, dziedāšana un teātra spēlēšana Ruņģiem ir pagātne. Latvijā tam nav vaļas, visu laiku paņem darbs, rūpes par bērniem, namu un saviem mājas mīluļiem. Dace novērojusi, ka, salīdzinot ar Kanādas pieredzi, šeit dejošana tautas kolektīvos notiek daudz nopietnāk – ar mēģinājumiem divas vai trīs reizes nedēļā uz pāris vai pat ilgākām stundām. Kur lai atrod laiku! Arī meitas brīvos brīžus pagaidām nevelta dejošanai. Zīle gan pamēģinājusi, sanācis ļoti labi, taču kaut kas nav bijis pa prātam un dancošana pārtraukta. Tā vietā izvēlēta popgrupa. Vecākās meitenes dzied Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas korī, taču arī bez sevišķas aizrautības. Ar lielāku prieku viņas pēc stundām nodarbojas ar karatē, jo skolā piedāvāta iespēja un nodarbības vada jēdzīgs treneris. Ko par mazmeitu izvēli saka kādreizējais “Saules jostas” vadītājs, vectētiņš Juris, ģimene labāk patur pie sevis.
Lai nu kā sanācis ar dejošanu, bet Dacei meitām gribētos iemācīt kalnu slēpošanu. Kanādā ar tēvu un brāli braukuši pat pa melnajām trasēm, taču Latvijā vēl nevienu slaloma vietu nav apmeklējuši, tikai nedaudz pabraukājuši pa Beberbeķiem ar distanču slēpēm. “Arī Austrālijā tuvāk Kanberai ir kalni, kur var slēpot,” piebilst Dainis. Pie lieliem kalniem radušus, varētu nedaudz izbrīnīt Latvijas augstienes, tāpēc iesaku, lai sāk tās apgūt ar pašu augstāko – Gaiziņkalnu.
Ruņģa alus un Dziesmu svētki
Šovasar pie Ruņģiem ies karsti – no malu malām uz Dziesmu un deju svētkiem sabrauks radi, draugi, paziņas un, protams, ciemosies arī pie viņiem Beberbeķos. Dainim gaidāma sirsnīga tikšanās ar jaunības laika draugiem no Austrālijas, kuri izveidojuši vīru ansambli, kā arī “Saules jostas” bijušajiem dejotājiem. Dace priecājas par atkalredzēšanos ar māsas Ilzes bērniem. Īstā reize, lai ciemiņus pacienātu ar pašbrūvētu alu. Aizraušanās, kas sākusies Austrālijā un Kanādā, kļuvusi daudz meistarīgāka. Kādreiz izmantojis ekstraktus, bet tagad alu gatavo tikai no iesala graudiem, apiņiem un rauga. Brūzītis iekārtots pagrabā – neko daudz jau nevajag, pietiek ar 25 litru katlu, dažām ierīcēm un lērumu pudeļu, kur pēc divu līdz trīs nedēļu raudzēšanas pildīt alu. Dainis atzīst, ka pagājis kāds laiciņš, kamēr iemanījies tikt līdz labam rezultātam. Brūvējot gan tumšo, gan gaišo alu, katru reizi sanākot apmēram 19 litri jeb 40 pudeles. Uz Jāņiem parasti raudzējot vairāk, bet uz Dziesmu svētkiem būs īpaši jāpacenšas. Būs alus, runas un gan jau kāds atkal pajautās – vai netrūkst Austrālijas, vai neskumstat pēc Kanādas? Viņiem nepietrūkst, tāpat ne reizi šeit nav nākusi prātā doma par atgriešanos. “Mēs taču dzīvojam tik skaistā valstī,” nosaka Ruņģi.
