Spārītis par pieļauto kļūdu pirms 25 gadiem 19
Latvijas evolūcija notiek lēni un nemitīgās pretrunīgās administratīvās konvulsijās, pārliecināts Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis.
LZA gadagrāmatas priekšvārdā Spārītis pauda nožēlu, ka pirms 25 gadiem toreizējā Zinātņu akadēmijas vadība un nomenklatūras akadēmiķi “nezināmu labumu vārdā, bet varbūt kāda ārēja režisora diktētu motīvu vadīti”, rosināja akadēmiju pārveidot par personālo akadēmiju “pēc rietumvalstu parauga”. Viņš skaidroja, ka praksē tas nozīmējis izstumt no valsts pārvaldes un nobīdīt malā valsts spēcīgāko ekonomiskās attīstības instrumentu – akadēmisko intelektu – un paralizēt neatkarību atguvušajai zemei tās attīstības dzinējspēku.
Spārītis norādīja, ka šo rīcību sekmēja toreizējie valdības vadītāji, kuru sekotāji “turpināja Zinātņu akadēmijas īpašumu, institūtu, laboratoriju atsavināšanu un iekārtu iznīcināšanu līdz tādai pakāpei, ka marginalizētā Latvijas zinātnes infrastruktūra un zinātnieku emigrācijas novājinātais personālsastāvs zaudēja ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi”.
“Šīs diversijas sekas mēs izjūtam vēl šodien valsts tehnoloģiskās un industriālās infrastruktūras trūkumā, kā rezultāts ir nespēja sekmīgi izmantot atlikušo zinātnisko potenciālu inovatīvas uzņēmējdarbības kāpināšanā,” pauda LZA prezidents.
Viņš uzskata, ka pēc valsts politiskās un izpildvaras attieksmes gan pret zinātni kopumā, gan pret nacionālo zinātņu akadēmiju var konstatēt, ka zinātne ir no valsts pārvaldes, no ekonomiskās, kā arī intelektuālās aprites izstumtas institūcijas mantinieki ar daļēji valstiskām, bet lielākoties reprezentatīvām funkcijām, bez reālas atbildības par rīcības rezultātu un ar nosacītu spēju piedalīties valsts attīstības procesu administrēšanā.
Spārīša ieskatā LZA ietekmes uz zinātnes un ekonomikas vadības procesiem ierobežošanu veicina arī “Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņu destruktīvā darbība”. Viņaprāt, ar šādu izpildvaras attieksmi pret zinātni nevar lepoties nedz iekšpolitiski, nedz starptautiski, lai gan “katram loģiski domājošam cilvēkam ir saprotams, ka akadēmiskā potenciāla izmantošana tautsaimniecības attīstīšanā ir aksioma”.
