Stiebru rūsa graudaugu sējumos un tās ierobežošana 0
Elīna Brauna-Morževska, LAAPC
Puccinia graminis ir bazīdijsēņu nodalījuma rūsas sēne (Uredinales), kas ierosina graudaugu stiebru rūsu. Patogēns var inficēt visus graudaugus, arī savvaļas graudzāles. Rezistences gēnu atklāšana 20. gadsimta vidū un jaunu izturīgu šķirņu audzēšana pārtrauca epidēmijas, kas skāra dažādu graudaugu sējumus daudzviet pasaulē. Stiebru rūsas izraisītie ražas zudumi kviešu sējumos Centrālajā un Austrumeiropā sasniedza 5–20%.
P. graminis joprojām ir visā pasaulē, īpaši siltākos reģionos, izplatīts patogēns. Latvijā infekcija ir novērojama galvenokārt uz miežiem, rudziem, tritikāles un kviešiem vēlās attīstības stadijās. Infekcijas pazīmes ir lielas tumši brūnas pustulas, kas izvietojas uz stiebriem paralēli, saplūstot veido tumšas svītras.
Sēnes bioloģija
Rūsas sēnes ir obligāti biotrofi parazīti, kas var attīstīties tikai uz dzīva auga stiebriem, lapām, lapu makstīm un pat vārpām un graudiem. Sēnēm ir specializētas formas, katra no tām inficē noteiktus saimniekaugus. Piemēram, ir zināms, ka forma P. graminis f. sp. tritici ir patogēna kviešiem, tritikālei un miežiem (spēj inficēt vairāk nekā 70 sugu augus), bet P. graminis f. sp. secalis forma ir sastopama rudzos un miežos.
P. graminis pārziemošanai var izmantot starpsaimnieku – bārbeles. Tādā veidā sēne iziet pilnu attīstības ciklu, kura laikā veidojas pieci dažādi sporu tipi. Veģetācijas periodā uz graudaugu stiebriem veidojas brūnās uredosporas, veģetācijas beigās veidojas melnas teleitosporas, kas pārziemo uz augu atliekām. Pavasarī uz teleitosporām dīgst bazīdijsporas, kas inficē bārbeli. No bārbeles krūmiem ecīdijsporas izplatās pavasarī agrās attīstības stadijās, kas var novest pie būtiskiem ražas zudumiem. Attīstības cikls bez starpsaimnieka norisinās, rūsai secīgi inficējot ziemājus un vasarājus.
Inficēšanās un patoloģija
Tāpat kā citas rūsas sēnes arī P. graminis pustulas satur lielu daudzumu mazu un vieglu sporu, kas ar vēju strauji izplatās lielos attālumos. Sekundārā inficēšanās norisinās galvenokārt ar lietusūdeni vai rasu. Optimālā gaisa temperatūra sporu dīgšanai un slimības attīstībai ir 18–25 °C.
Sēnes pustulas ievaino auga epidermu, tas atvieglo arī citu patogēnu piekļūšanu augam, izmaina transpirācijas procesus, ievaino un nosprosto vadaudus. Stipras infekcijas gadījumā stiebri sagriežas, veidojas vārgi augi, kas saliecas un sakrīt veldrē. Sēne absorbē barības vielas, ko augs izmanto graudu attīstībai, tāpēc patogēnam labvēlīgos apstākļos stiebru rūsa var radīt liela mēroga zudumus – galvenokārt ievērojamu 1000 graudu masas samazinājumu.
Slimības īpatnība – jo agrāk sējumā parādās infekcija, jo lielāki būs ražas zudumi. Tāpēc ir nepieciešama regulāra sējumu apsekošana, lai laikus pamanītu rūsas pirmos simptomus un slimības izplatības sākumu. Stiebru rūsas attīstības piengatavības stadijā liecina par ražas apjoma samazināšanās risku. Slimības attīstībai vārpošanas fāzē sasniedzot 2,5%, raža var samazināties par 50%.
Pēdējos gados slimība nav bijusi postīga, taču ir bijušas skartas ievērojamas rudzu, tritikāles un miežu sējumu platības, īpaši ziedēšanas periodā un graudu attīstības fāzēs. Rīgas reģionā 2016. un 2017. gadā tika apsekoti trīs ziemas rudzu lauki. Novērojumi liecina, ka stiebru rūsas izplatība ziemas rudzu ‘Palazzo’ un ‘Kaupo’ sējumos sasniedza 100% ar fungicīdiem neapstrādātajos parauglaukumos, bet sēnes pustulas attīstījās uz 5–10% no stiebru virsmas. Savukārt sējumos, kur tika lietoti fungicīdi, stiebru rūsas izplatība variēja no 0 līdz 50%. Tomēr visos sējumos slimības attīstība bija mazāka par 2%. Sējumi apsekoti periodā no piengatavības līdz dzeltengatavības augu attīstības stadijai (AS:73–83).
P. graminis inficēja vasaras miežu ‘Propino’ sējumus 2018. gada veģetācijas sezonā. Ar fungicīdu neapstrādātos parauglaukumos stiebru rūsas attīstība sasniedza 12,3% un izplatība 88%. Tomēr fungicīdu lietošana 31 un 49 augu attīstības stadijā samazināja augu inficētību sējumā vien par 10%, bet stiebru rūsas attīstību – par 3,4%. Iespējams, visvairāk stiebru rūsas attīstību sekmēja 2018. gada vasaras siltie laikapstākļi.
Epidēmiska rūsas izplatība ir iespējama, ja sakrīt noteikti slimības attīstībai labvēlīgi apstākļi; ja tiek audzēta ieņēmīga šķirne un lauka tuvumā atrodas infekcijas avots (tostarp starpsaimnieks – bārbeles). Sējumiem jāpievērš uzmanība, īpaši pirms graudu veidošanās fāzes, ja sēnes sporu dīgšanai ir labvēlīgi laikapstākļi – silts laiks un ilgstoši mitra augu virsma.
Slimības ierobežošana
Izturīgu šķirņu audzēšana – nozīmīgākais rūsas sēņu ierosināto slimību ierobežošanas veids sējumos.
Sējumu regulāra apsekošana ļauj laikus noteikt infekcijas klātbūtni un izplatību sējumā.
Fungicīdu lietošana, ja infekcija sējumā parādās pirms ziedēšanas stadijas.
Lauka tuvumā esoša bārbele ir nopietns drauds labību sējumiem. Bārbeles ir saimniekaugs arī postīgajam dzeltenās rūsas ierosinātājam – Puccinia striiformis.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
