Par traģiskajām kļūdām, kuru svētkos diemžēl atkal vairāk nekā darbdienās, ir jāzina vairāk! 16
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pats garajās brīvdienās savu ķēvīti no staļļa izlaidu tikai vienreiz – līdz pavisam tuvajai bodei. Satiksmes ziņas skatīju tīmeklī. Un papildināju ar nu jau tradicionālo “Gada auto” žūrijas biedru aptauju par redzēto. Te neliels atziņu (atsvaidzinātu veco, dažu jaunu) kokteilītis.
“Traucās” ar 180 km/h!
Tādas policijas vēstis nav retums. Un – atzīstos – allaž liek tā šķībi pasmīnēt. Kādas šausmas! Šitā “traukties”! Nē, nepārprotiet – es šādus eksperimentus Latvijas koplietošanas ceļos neattaisnoju.
Bet saprotu ar simtiem eiro sodīto rekordu autorus, kuri vienkārši nespēj par savu sūri grūti pelnīto naudiņu pirktu 21. gadsimta dinamikas brīnumu jaudu kaut daļēji pamēģināt. Nu, atzīstieties! Kurš no jums nav to kārojis? Kurš nekad un nemaz nav tik briesmīgi kaut mazu ceļa gabaliņu “traucies”?
Protams – to vajadzētu darīt citur. Uz kāda Vācijas “bāņa”. Kurš tālu un šajos laikos grūti sasniedzams. Speciālā trasē. Biķerniekos, piemēram, kur individuālas un draugu grupu nodarbības bez ātruma limitiem ir iespējamas. Ja tas par sarežģītu, par dārgu un kāre tomēr nepārvarama – vismaz nedari to burzmā, lietū, tumsā, miglā.
Par šādiem izlēcieniem pat pašreizējie visai prāvie sodi ir pārāk maigi. Cietumā vajadzētu likt.
Sadzīvē esmu pat dzirdējis aicinājumus “šitos nošaut, kamēr kādu nav nosituši”. Saprotu. Bet šausmināties par šķietami baigu pārkāpumu, fiksētu ideālos ceļa seguma un pārskatāmības apstākļos, arī nez vai vajadzētu. Un šajos gadījumos sods varētu būt mērenāks.
Vai pat citāds – nosūtījums uz obligātiem treniņiem tajos pašos Biķerniekos. Apgūt lielus ātrumus ir veselīgi, vajadzīgi. Ne jau velti tie paši vācieši satiksmē cieš gandrīz divreiz retāk nekā mēs – viņi kopš jaunības ir pie lielākiem ātrumiem raduši un vidējos režīmos lieki nesaspringst. Un delveri uz auto drošības skolām jau daudzus gadus tiek sūtīti.
Beigts un pagalam…
Nu par traģisko.
“25. jūnijs. Jaunjelgavas novadā ceļu satiksmes negadījumā gāja bojā viens cilvēks, bet divi cietuši. Ceļu satiksmes negadījums noticis plkst. 13 uz autoceļa Aizkraukle–Jēkabpils, kad pagaidām nenoskaidrots vadītājs, vadot automašīnu “Opel Zefira”, nobrauca no ceļa braucamās daļas un transportlīdzeklis apgāzās.
Ceļu satiksmes negadījumā cieta divas personas – viena no hospitalizācijas atteicās, otra nogādāta medicīnas iestādē, notikuma vietā no gūtajām traumām mirusi viena persona. Valsts policija turpina skaidrot notikušā apstākļus,” ziņo LETA.
“26. jūnijs. Piektdien avārijā Krustpils novadā gājis bojā motociklists. Negadījums noticis ap plkst. 12.20 Krustpils novada Atašienes pagastā, kur uz autoceļa Jēkabpils–Terehova jeb A12 sadūrās automašīna “Volvo” un motocikls “BMW”.”
“27. jūnijs. Sestdien Ikšķiles novadā ceļu satiksmes negadījumā bojā gājis kāds velosipēdists. Ap plkst. 10.30 Ikšķilē sadūrās automašīna “WV Golf” un pagaidām nenoskaidrots velosipēdists. No gūtajām traumām velosipēdists nomira notikuma vietā.”
Izcili lakoniski. Kā jau ziņu aģentūrai pienākas
. Bet mums par traģiskajām kļūdām, kuru svētkos diemžēl atkal vairāk nekā darbdienās, ir jāzina vairāk! Jo tieši no tām var un vajag mācīties.
Tieši to iespējami detalizēts apraksts, iespējams, spētu joprojām dzīvo braucēju rīcības algoritmus mainīt. Mainīt krietni labāk nekā ābeces līmeņa padomi “Nebrauc pāri nepārtrauktai līnijai!”, “Neapdzen kalna galā!” un tamlīdzīgi, ar kuriem mūs devīgi baro kampaņu autori. Sakiet, lūdzu, vai tiešām par mūsu pašu OCTA naudiņu nevar beidzot noorganizēt kādu smagu avāriju operatīvas informācijas dienestu?
Nu labi… Pagaidām uzklausām savu novērotāju pulciņu.
“Kaut vienmēr būtu Jāņi!”
Guntars Pulss: “Jāņos braucu no Jaunmārupes uz Sarkandaugavu. Un vēl pa centru bija jāizlaiž. Pēcpusdienā viss ļoti klusi un mierīgi. Laikam visi līgotāji vēl atkopās.”
Raitis Mazjānis: “Uz līgošanu devos ar limuzīnu “VAZ 2101″, prātīgi, daudzi braucēji ar smaidu sveicināja. Atpakaļ trāpījās negaisa laikā braukt, tad gan ar saviem 90 km/h biju ātrākais…”
Toms Timoško: “Vidzemes pusē šajās trīs dienās neviena policijas ekipāža nav manīta, bet braucēji pārvietojas ļoti mierīgi. Pārsvarā meitenes pie stūres un skrējēju nav.”
Ingars Tenis: “Klusu un mierīgi. Tā ap pieciem Jāņu dienas pēcpusdienā uz Jelgavas šosejas pie Olaines viens mobilais radars bija uzlikts. Bet par satiksmes tempu Tomam varu tikai piekrist. No šāda viedokļa – kaut katru dienu būtu Jāņi!”
Agris Staņēvičs: “Tukumā ceļu policija pie iebraukšanas/izbraukšanas no pilsētas veic visu pārbaudi uz alkoholu. Ļoti laipni un pieklājīgi apvaicājas, pārbauda un novēl laimīgu ceļu. Kustība uz Ventspils–Rīgas šosejas gan kā vienmēr diezgan nervoza…”
Juris Zvirbulis: “24.06. pēc 19.00. Tukums–Rīga, vienmērīga plūsma, bet vismaz 10 steidzīgie atsaldētie apdzen par pāris mašīnām un spiežas iekšā, pārējie spiesti bremzēt… Policija nav redzama…”
Kā redzat – noskaņa kopumā pozitīva. Vien tie “steidzīgie atsaldētie”, kuru izdarības – jau daudzkārt aprakstītas – ir un paliek (manuprāt) Latvijas satiksmes bīstamākā problēma.
Brāļi laupītāji
Pārāk plaši izplatīts ir pieņēmums (un nu jau daudzu konsekventas rīcības programma), ka tavs lielais ātrums ir tikai personisks risks, gar kuru citiem nav nekādas daļas. Pat nerunājot šoreiz par tiešajām briesmām, kuras tava pavisam iespējamā kļūda lielā ātrumā var radīt citiem braucējiem, gājējiem, dzīvniekiem un stabiem.
Vissliktāk, ka aizmirsts un katrā kilometrā ignorēts tiek fakts, ka braukt ievērojami ātrāk par atļauto vai plūsmas vidējo ātrumu (vismaz vietās, kur neesi uz ceļa viens) nozīmē pārkāpt sabiedrības vienošanos par drošas kustības pamatprincipiem, piesavināties pārākuma iespējas jebkurā manevrā.
Tipiskākais piemērs. Es (gandrīz lojāls – 100 km/h cenšos daudz nepārsniegt) panāku “lēno” (85 km/h). Ir pretī braucoši traucēkļi, diezgan tāli gan, tomēr ar ātruma starpību tikai 20 km/h apdzīšana prasa prāvu laiku atrasties kreisajā joslā.
Tādēļ ar mērenu distancīti, kura vajadzīga gan drošībai, gan paātrinājumam, kad sākšu apdzīt, iekārtojos “astē”. Pienāk mans laiks, bet spogulī parādās ātrais (150 km/h?) un likumīgu iespēju atņem… Gluži iespējama ir situācija, kurā ātro sarodas tik daudz, ka vienam mieramikam izredžu vispār nav un viņam tiek atņemts pat lojālais limits.
Ļoti izplatītas ir ļoti ātro kļūdas situācijas un distanču novērtēšanā, kas beidzas ar viņu ekstrēmas bremzēšanas eksperimentiem manā deguna priekšā un spraukšanos teritorijā, kura pieder man.
Iespraucies šķirbā, pats ātrais kļūst lēns, apdzīšanas sagatavošanai nu spiests atkāpties, atjaunot distanci, un te – likteņa ironija – viņu “paķer” un atpakaļ atspiež cits fiksais. Esmu jau trešais rindā uz apdzīšanu… Murgs, ne brauciens.
Lai cik dīvaini tas būtu – laupīt ir viegli un visai droši. Izredzes “noķert radaru” minimālas, kāds taču pamirkšķinās. Vai WAZE ekrāniņā zila cepure parādīsies. Braucot ātri, braucot ĻOTI ĀTRI, es esmu mobilizēts, labi iesildījies, gatavs zibenīgai rīcībai, apmierināts ar sevi galu galā.
Manas apdzīšanas prasa nevis 30, bet trīs vai piecas sekundes. Es varu tās iekārtot tuvāk kalnu galiņiem, jo es paspēšu pārredzamajā zonā. Lojālais nepaspēs. Lojālajam ir netīrs vējstikls un lukturi, jo viņš daudz vairāk un ilgāk atrodas šļakatu vērpetēs.
Viņš ir sabradāts, melns un maziņš, un, Mērfija visvareno spēku bīdīts, modrību zaudējis, piedevām biežāk nekā “sportisti” trāpa pilnīgi tukšā vienvirziena ielā izliktajās radarlamatās, kuras fiksē 62 km/h…
Ātrais aizbrauc tālēs zilajās. Par to “laupīšanu” – te ir divi varianti. Var morāles nianses tā maigi aizmirst un ignorēt, turklāt sirdsapziņas mierināšanai reizēm un palaikam uzvesties arī pieklājīgi.
Tā dara vairums kolēģu. Ar viņiem es spēju saprasties un sadzīvot. Sliktākā iespēja – pārākuma uzsvēršana, pašpārliecinātība visaugstākajā pakāpē, īsts sadisms, kas smird pat caur tumšajiem stikliem…
Ar tiem, kuri cilvēka ģīmi nav zaudējuši, sadzīvosim.
Kopīgi mēģināsim saprast, ka ķīviņš par ātruma dotajām priekšrocībām modernas tehnikas laikmetā nevar būt bezgalīgs. Citādi 120 pieveic 100, 150 pagrūž malā 120 un ir liels, kamēr neierodas 200… Nav ne robežu, ne perspektīvas, un, tā turpinot, kļūstam tik “cilvēcīgi”, ka par vainagiem ceļmalās smīnam – tā viņiem vajadzēja…
Nevajadzēja jau vis. Mazāk niknuma labajā kājā, vairāk prāta paurī un miera sirdī gan būtu derējis. Bet ievērot limitus tiešām ir grūti. Un nemaz nav tik droši, jo lojālie biežāk nekā ātrie ilgu laiku atrodas blīvu satiksmes “vilcieniņu” zonā.
Un blīva plūsma (sevišķi kopā ar Latvijai tik raksturīgo distanču ignorēšanu) palielina sadursmes iespējamību straujāk (kāds amerikāņu satiksmes pētnieks pat apgalvo – pieckāršojot) nekā vientuļš virslimita ātrums labos ceļa un laika apstākļos.
