Sviluma smaka 0
Man palikusi atmiņā radioreklāma pirms 18. februāra referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai: “Bet šoreiz pakaļa patiešām svilst…” Gribētos jau, lai, 2012. gadu noslēdzot, par to atgādinātu varbūt vien kāds neuzkrītošs ielāps uz biksēm.
Diemžēl minētā svilšana vairāk līdzinās kūdras purva degšanai, kuru pa gabalu ne vienmēr var saskatīt – vien smaka un dūmaka signalizē, ka kaut kas nav kārtībā. Tad pēkšņi uzšaujas liesma, sākas satraukums, rosība, tiek saukti ugunsdzēsēji. Liesmas tiek apslāpētas, bet tur – apakšā – uguns turpina savu posta darbu.
Tiek savākti paraksti par Pilsonības likuma maiņu, un atkal jādzēš. Daži gan saka, lai taču deg, lielu kaitējumu tāpat nevar nodarīt. Ļausim, lai deg, izskatīsimies demokrātiskāk!
Tikmēr svilums pārsviedies nedaudz uz austrumu pusi – mēģina piešķilt Latgales autonomijas un valsts sašķelšanas ideju. Tiek organizēts nepilsoņu kongress ar domu iedibināt paralēlas varas struktūras. Uz Maskavu raida ziņojumus – varbūt piegādās kādu benzīna cisternu “tautiešu atbalstīšanai”, lai labāk svilst. Jau rēķina, kurās pašvaldībās pēc nākamā gada vēlēšanām varēs darboties ar iegūto varu.
Nekaunīgi un mērķtiecīgi tas viss. Gandrīz kā Imanta Ziedoņa dzejolī:
“…bet alksnis lien citu ielabotā zemē.
Ļoti pašapzinīgi aug alkšņi,
nekad nenāk pa vienam,
nāk barā, visi uzreiz un
izriej zemi. Tikko tu pielaidies
mazliet humānāk –
kā ar liepiņu vai ozoliņu–,
tikko tu neatcērt šim,
tā šis pāri grāvim, laukā
iekšā un desmit mazi alksneni apkārt.”
Kas atliek? Nāksies vien arī nākamgad cirst pretī.
