Izrāde par izvēlēm: “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” 0
Šoreiz aicinājums vērsts uz ļoti konkrētu auditoriju – skolēniem. Un viņi iet. Pirmkārt, biļetes ir apmaksājusi “Latvijas skolas soma” (budžeta ziņā ietilpīgākais Latvijas valsts simtgades projekts, proti, pašvaldībām tiek dota nauda, lai skolas bērni varētu apmeklēt izrādes, koncertus un izstādes), otrkārt, minstināties nav laika, jāpasteidzas, jo izrāde tiek spēlēta tikai divas nedēļas, tiesa, trīs četras reizes dienā, treškārt, un arī galvenokārt – ir interesanti.
Jā, apstiprinu: patiešām ir interesanti. Režisors Valters Sīlis kopā ar domubiedriem gandrīz kā allaž ir izdomājis kaut ko tādu, kas ieintriģē ar formas inovāciju un aizrauj ar izvēlētās tēmas nopietnību. Citiem vārdiem, režisors pilsonis it visā un vienmēr.
Kad plkst. 15 ierados Nacionālajā teātrī, kas būtībā jau pats ir viens no jaunās izrādes “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” varoņiem, pirmais, kas mani pārsteidza, bija austiņas.
“Vai tiešām tās ir vajadzīgas?” pajautāju. “Būs interesanti!” mīlīgi smaidot, atteica jauniete, izdalot tās katram atnācējam. Starp citu, viss apkalpojošais personāls par godu Latvijai bija ģērbts elegantā svētku ietērpā.
Otrs jautājums man radās, ieraugot, ka mūsu – beletāžā un arī balkonā sēdošo – ir diezgan pamaz. Izrādījās, ka tā vajag.
Izrāde no tiesas ir adresēta jaunajam skatītājam, kuru zālē bija papilnam, tiem, kuriem būs jāved Latvija uz jauno simtgadi.
Tieši ar viņiem dialogu arī veido dramaturgs Kārlis Krūmiņš un režisors Valters Sīlis. Būtībā saruna ir ļoti nopietna, ne jau velti K. Krūmiņš programmiņā brīdina: “Šī ir izrāde par izvēlēm.”
Līdz darbības sākumam var vērot, kā uz skatuves gatavojas vēsturiski tik nozīmīgajai sēdei. Viss precīzi kā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā. Centrā slavenais galds, krēslu rindas, priekšā tiek izvietoti puķu podi ar sarkaniem un baltiem ziediem, tiek izkārts karogs tieši tā, kā redzams fotoattēlā.
Vienlaikus vari klausīties austiņās komentārus, uzzinot, piemēram, kāpēc viss risinās tādā steigā vai, kāpēc karogs krāsas ziņā ir sanācis līdzīgs Austrijas karogam. Izrādās, arī karogs steigšus ticis pasūtīts kādai sievietei, un šuvēja nav precīzi izvēlējusies asins sarkano krāsu. Pēc tam austiņās tiek komentēts, kur katrs sēž, kādas partijas pārstāvētas – tāds īss vēsturiskā notikuma apraksts.
Kad visi sapulcējas, svinīgo sēdi atklāj Tautas padomes priekšsēža vietnieks Gustavs Zemgals. Kaut būtu bijis jābūt Jānim Čakstem, jo tieši viņš sēdes priekšvakarā bija izvēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju. Taču nezināmu apstākļu dēļ viņš bija aizkavējies Jelgavā.
Sēde sākas, Kārlim Ulmanim Pagaidu valdības vārdā pasludinot neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas nodibināšanu. Pēc tam skan himna “Dievs, svētī Latviju!”. Likumsakarīgi, ka kopā ar sēdes dalībniekiem kājās ceļas arī visi izrādes skatītāji. Tā īstenojas vēstures un mūslaiku emocionālā saskarsme.
Šī pagātnes un tagadnes simbioze, kā arī vedinājums uz pārdomām par iespējamām analoģijām nākotnē ir šīs izrādes unikalitātes pārliecinošs trumpis.
Tu vēro sēdes dalībniekus un, ja vēlies, izslēdz austiņas un klausies dokumentāli vēsturiskās pārstāvju runas. Vienlaikus, ja bieži apmeklē teātri, aizrautīgi mēģini uzminēt, kurš kuru atveido.
Ieslēdz austiņas, un, pateicoties komentāriem, vari uzzināt, kurš kurā gadā ticis izsūtīts, kurš vēlāk nošauts vai nodevis Latviju. Informācija austiņās un aktieru spēle “montēta” tā, ka, tiklīdz dzirdi tekstu par konkrētu cilvēku, viņš pieceļas, lai tu varētu viņā ieskatīties, tādējādi atkal rodas šis apbrīnojamais vēstures savienojums ar šodienu, dzīves sasaiste ar nāvi. Dzīvs cilvēks, par kura likteni zini jau iepriekš.
Ja vēstures annāles īpaši nesatrauc, ir iespējams darbības gaitā izdarīt savu principiālu izvēli, tas ir, austiņās klausīties jauna puiša monologu par to, kā viņš audzis bez tēva, kurš pametis mammu tad, kad viņa bijusi stāvoklī. Tipisks mūsdienu stāsts, kurā klausoties, kā sapratu, varēsi uzzināt, ko un kā puisis ir nolēmis mainīt savā liktenī.
Varbūt kādam no skatītājiem tieši šī tēma ir sevišķi aktuāla. Vismaz Latvijai tā nebūt nav sveša. Kopumā to tēmu, kas skan austiņās, ir daudz. Būtībā tā ir otra – neredzamā – skatuve, kuras darbības personas kontaktē ar jums, dalās pārdomās par dzīvi vai pārsteidz ar tehnoloģiskiem eksperimentiem, piemēram, pēc austiņās runātāja pavēles sinhroni apklust arī runātājs uz skatuves. Citiem vārdiem, atkārtoju vēlreiz, pilnīga pagātnes un tagadnes sazobe.
Tā tas patiesībā arī ir – šī savstarpējā saikne tiešām pastāv. Ieklausies runās un par daudzās no tām dzirdēto domās gluži vai paraksties. Piemēram, K. Ulmaņa runā, kur viņš teic, ka Latvija “būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”.
Un kā lai nepiekrīt Ata Ķeniņa vārdiem, kurš, piemēram, saka: “/../ kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnējo latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā.”
Starp citu, pēc mūsu atmodas, pēc mūsu atkal atgūtās brīvības 1993. gadā Latviju apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Un ko viņš teica, uzstādamies Latvijas Universitātē? Būtībā to pašu, ko Atis Ķeniņš – jūs tagad esat brīvi, bet neatdodiet sevi naudas verdzībā.
Sāpīgi, ka vēsture tik ļoti atkārtojas, precīzāk, ka cilvēki tik stūrgalvīgi nemainās.
Šīs apjausmas sūrums stipri bija jaušams satrauktajā A. Ķeniņā. Kad lasīja uzrakstīto, bija redzams, ka rokas trīc. Brīnišķīgs aktrises Agneses Cīrules darbs. Bija nepieciešams krietns brīdis, lai viņu atpazītu zem parūkas un bārdiņas (kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa). Ļoti organisks veidols, gandrīz vai kā Viļa Daudziņa nepārspējamā Ome izrādē “Cerību ezers aizsalis”. Taču galvenais – patiess tēla garīgais spēks. A. Cīrule lasīja tā, it kā pati būtu rakstījusi šo tekstu, cenzdamās tā viedumā pārliecināt mūs – 2018. gada 13. novembra skatītājus.
Vispār aktierdarbi izrādē ir pelnījuši īpašu atzinību, jo tēlā ir izdevies parādīt konkrētu cilvēku vēsturiskās personas ārējā atveidā.
Piemēram, K. Ulmanis Mārtiņa Egliena attēlojumā. Gan ārēji līdzīgs, gan vārdus skandina gluži kā dzirdams ierakstos, bet vienlaikus jūtams arī personības raksturs, kas manī īstas simpātijas tomēr neraisa.
Bet blakus inteliģentais Gustavs Zemgals, ko atveido Ģirts Jakovļevs. Neuzkrītošs, bet pievilcīgs. Ar vārdiem lieki nemētājas un lietišķi dara, kas jādara. Visus aktierus neuzskaitīšu, jo sēdes dalībnieku skaits uz skatuves ir apjomīgs, un visi kopā viņi rada dokumentālu vēstures portretu.
Tuvojoties izrādes beigām, uz skatuves ar milzīgu vecmodīga fotoaparāta kasti uzbrāžas fotogrāfs. Šķiet – vēl mirklis un tūdaļ tiks iemūžināts viss šis slavenais notikums no pagājības, un mēs skatuves dibenplānā ieraudzīsim Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju. Bet ne. Fotogrāfs, kā izrādās, ieradies, lai fiksētu skatītāju zālē sēdošos jauniešus.
Šo kolektīvo portretu mēs neredzēsim, tā vēsturiskā nozīme vēl ir nākotnes apslēpta. Ne jau nejauši no skatuves pāri visai zālei tiek raidīti vārdi: tieši jums jāizvēlas, kāda būs Latvijas nākotne. Gribas cerēt, ka uzvaroša. Es šo cerīgo vēsti saskatīju zīmē – mazajā sarkanbaltsarkanajā lentītē, ko sēdes dalībnieki bija piestiprinājuši pie savu uzvalku atlokiem ar stariņiem uz leju. Šodien mēs lielākoties to piespraužam kā burtu V. Kā “Victōria”/Uzvaras zīmi.
“Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors: Valters Sīlis, dramaturgs Kārlis Krūmiņš, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, videomākslinieks Toms Zeļģis, mūzika – Gatis Krievāns.
Lomās: Sanita Paula, Madara Bore, Madara Botmane, Agnese Cīrule, Maija Doveika, Daiga Gaismiņa, Zane Jančevska, Anna Klēvere, Līga Zeļģe, Arturs Krūzkops, Ivars Kļavinskis, Raimonds Celms, Uldis Siliņš, Ainārs Ančevskis, Kaspars Aniņš, Uldis Anže, Romāns Bargais, Mārtiņš Egliens, Gundars Grasbergs u. c.
Iestudējums tiek izplatīts un rezervēts sadarbībā ar iniciatīvu “Latvijas skolas soma”.
Vārds skatītājiem
Emīls: “Iespaidīga izrāde. Ļoti interesanti un oriģināli apspēlēts Latvijas valsts dibināšanas vēsturiskais konteksts. Vizuāli patīkami pārsteidza, aktieri arī lieli malači. Satura ziņā palīdzēs skolēniem arī labāk saprast Latvijas vēsturi un politiku. Kopumā tādā labā simtgades garā!”
Annasofija: “Ļauj ienirt divās paralēlās pasaulēs – tagadnē un pagātnē. Tiešām citāda un interesanta teātra pieredze. Paldies par šādu iespēju – kopā ar runātāju padomāt par dzīves vērtībām, novērtēt Latviju un uzzināt dažus jaunus vēsturiskus faktus!”
teatris.lv
