Teroristi nedrīkst uzvarēt. “Šis karš kļuvis par stratēģisku katastrofu Krievijai; jo ilgāk tas turpināsies, jo sliktāk kļūs” 25
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Gadu pēc Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā diemžēl neizskatās, ka šim karam varētu pienākt drīzas beigas. Ukraiņi saglabā ticību uzvarai, bet Kremļa saimnieks Vladimirs Putins uzskata, ka laiks strādā viņa labā un Rietumiem agri vai vēlu apniks atbalstīt Ukrainu. Līdz šim Putina stratēģija cietusi vienu neveiksmi pēc otras, tādēļ ir pamatotas cerības, ka viņa plāns izgāzīsies arī šoreiz.
Pirms gada Putins plānoja dažu dienu laikā ieņemt Ukrainas galvaspilsētu Kijivu un svinēt uzvaru zibenskarā, bet tagad Kremļa stratēģija ir tieši pretēja: panākt, lai karš Ukrainā ievelkas garumā, jo Putins joprojām tic, ka Krievijai ir pa spēkam nokausēt gan Ukrainu, gan Rietumus, kas līdz šim apņēmīgi turpinājuši atbalstīt Ukrainas cīņu pret iebrucējiem.
Putins atsaucas uz Otrā pasaules kara vēsturi, kad PSRS karaspēks atguvās no sākotnējām neveiksmēm cīņā pret nacistisko Vāciju un pamazām guva virsroku frontē, lai gan uzvarai nācās ziedot miljoniem cilvēku dzīvību. Taču no šī kara mācības Putins ir atlasījis tikai dažus sev izdevīgus faktus, bet aizmirsis virkni citu: pirmkārt jau to, ka toreiz padomju armija aizstāvējās pret uzbrukumu, bet tagad pašas Krievijas karaspēks ir okupantu lomā, cīnoties par citas valsts pakļaušanu.
Otrkārt, toreiz PSRS uzvara nebūtu iespējama bez milzīga ASV un citu sabiedroto atbalsta, bet tagad Rietumi vienprātīgi ir nostājušies Ukrainas pusē un atbalsta ukraiņu cīņu pret okupantiem.
Krievija zaudējusi svarīgākajās kaujās
Kremlim ir nācies krietni samazināt savas “speciālās militārās operācijas” ambīcijas: sākotnēji mērķis bija pakļaut savai varai visu Ukrainu, bet pašlaik Krievijas armija jau mēnešiem ilgi nesekmīgi cenšas ieņemt samērā nelielo Bahmutas pilsētu, lai varētu izpildīt Putina rīkojumu par visa Doneckas apgabala pārņemšanu Krievijas kontrolē. Aizvadītā gada laikā Krievijai zaudējumu frontē bijis vairāk nekā panākumu.
“Krievija zaudēja kaujās par Kijivu, Sumiem, Čerņihivu un Harkivu; viņiem neizdevās ieņemt Ukrainas dienvidu piekrastes pilsētas, pat ne Mikolajivu, nemaz nerunājot par Odesu,” intervijā raidsabiedrībai “CNN” norāda atvaļinātais ASV armijas ģenerālis Deivids Petreuss. Viņš atgādina, ka rudenī Krievijas armijai ar kaunu nācās atkāpties no Hersonas pilsētas. Taču kopš tā laika stāvoklis frontē visu ziemu bijis diezgan stabils, nevienai no karojošām pusēm nav izdevies gūt ievērojamus panākumus.
Petreuss brīdina, ka nevajadzētu novērtēt pārāk zemu Krieviju un Putinu. “Viņš joprojām tic, ka Krievija varēs izturēt ilgāk nekā ukraiņi, eiropieši un amerikāņi, līdzīgi kā krievi izturēja un sagaidīja gan Napoleona armijas, gan Hitlera karaspēka sakāvi. ASV un NATO ir jādara viss iespējamais, lai atbalstītu Ukrainu un parādītu Putinam, ka viņš kļūdās.”
Putins ir kā pokera spēlmanis, kurš sastūmis visus žetonus galda vidū un tagad spēlē uz visu banku. Kara sākumā Krievija spēlēja šarādi ar “speciālo militāro operāciju” un bija aizliegts pat pieminēt vārdu “karš”, bet pašlaik Kremlis jau atklāti runā, ka šis karš esot eksistenciāla cīņa ar Rietumiem un no tās iznākuma būs atkarīga Krievijas nākotne. Katrā ziņā pašam Putinam šis noteikti ir eksistenciāls karš, jo Ukrainas uzvara un Krimas atbrīvošana, visticamāk, nozīmētu arī Putina režīma krišanu.
Ukraiņi nepadosies
Ukrainā un arī Rietumos daļa analītiķu optimistiski prognozē, ka Ukrainas armijai jau tuvāko mēnešu laikā izdosies vērienīga ofensīva, ar kuru Krievijas karaspēks tiks padzīts gan no Krimas, gan no pārējās pašlaik okupētās teritorijas. Taču reālisti norāda, ka līdzšinējās tendences drīzāk liecina par ilgstošu konfliktu, kas var turpināties vēl gadiem ilgi. Šobrīd neviena no pusēm nav gatava sēsties pie sarunu galda, lai mēģinātu vienoties par kādu kompromisu un pamiera pasludināšanu.
Patiesību sakot, pašlaik šādas sarunas būtu bezjēdzīgas, jo Krievijas un Ukrainas mērķi ir pilnīgi pretēji: Kremlis vēlas pilnībā iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut ukraiņus Maskavas kontrolei, savukārt ukraiņi apzinās, ka labāk dzīvot bez gāzes, elektrības un siltuma nekā zem Krievijas okupācijas varas.
Putins paļaujas, ka Rietumu līderiem agri vai vēlu pietrūks pacietības un viņi mudinās Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski meklēt kompromisu ar Krieviju, lai izbeigtu karu. Šis kompromiss varētu izpausties kā Krimas un citu okupēto teritoriju palikšana Krievijas kontrolē. Zelenskis licis skaidri noprast, ka Ukrainai šāds kompromiss nav pieņemams un ukraiņu mērķis ir padzīt okupantus no katra Ukrainas zemes kvadrātmetra.
Arī sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Ukrainas tauta neatbalstīs nekādu piekāpšanos Krievijai. Nesen vienā no aptaujām 89% ukraiņu pavēstīja, ka būtu gatavi turpināt cīņu pret Krievijas iebrucējiem arī tādā gadījumā, ja Krievija nolemtu pret ukraiņiem pielietot taktiskos kodolieročus.
Krievijai netrūkst “lielgabalu gaļas”
“Neviena valsts nevēlas mieru vairāk par mums. Taču mums ir vajadzīgs taisnīgs un ilgstošs miers, kas novērstu jaunu genocīdu, jaunu karu pret ukraiņiem vai citām valstīm,” uzsver Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba. “Putins jebkādu kompromisu uztver kā vājuma izpausmi, tādēļ ar viņu iespējams runāt tikai spēka valodā. Putins ir nolēmis par katru cenu turpināt agresiju pret Ukrainu. Tādēļ nav jēgas ar viņu runāt. Viņš ir izdarījis izvēli, bet mums ir jāpanāk, lai viņš tiek sakauts.”
Ukrainas tauta par šo karu maksā ļoti augstu cenu: pagājušogad Ukrainas ekonomika saruka par vairāk nekā 30%, miljoniem ukraiņu nācās doties bēgļu gaitās. Jo ilgāk turpinās karš, jo vairāk Ukrainas karavīru zaudē dzīvību, aizstāvot savu dzimteni. Krievijas pusē zaudējumi ir krietni lielāki; tiek lēsts, ka Krievija jau zaudējusi līdz pat 200 000 karavīru, kas krituši vai ievainoti kaujās Ukrainā. Taču Krievijai joprojām ir pietiekami daudz resursu, lai turpinātu šo karu: atliek tikai izsludināt kārtējo mobilizāciju, lai uz fronti varētu nosūtīt kārtējo “lielgabalu gaļas” pievedumu.
Pagaidām nav attaisnojušās cerības, ka Rietumu ieviestās sankcijas novedīs pie Krievijas ekonomikas sabrukuma, jo lielu daļu no sankcijām iespējams apiet. Turklāt sankcijām pret Krieviju pievienojušies tikai daži desmiti valstu, bet ārpus Eiropas lielākā daļa valstu ar Ķīnu un Indiju priekšgalā neuzskata par vajadzīgu iesaistīties Krievijas un Ukrainas konfliktā.
Krievijas pilsoņi joprojām bez vīzas var ceļot uz gandrīz 90 valstīm, piemēram, Turciju, Ēģipti, Taizemi un Argentīnu. Daudzas jaunattīstības valsis ir uzķērušās uz Maskavas argumentiem, ka Krievija ir vadošais spēks cīņā pret “Rietumu imperiālismu” un ASV hegemoniju pasaulē. Arī varenā Ķīna ir vilcinājusies kritizēt Krieviju, jo uzskata Maskavu par potenciālu sabiedroto, kas palīdzēs ierobežot ASV ietekmi.
Putins novājinājis Krieviju
Labā ziņa ir tā, ka Krievijas agresija pret Ukrainu ir pastiprinājusi Eiropas un Rietumu vienotību. Vēl pirms dažiem gadiem klīda runas, ka NATO ir pusdzīva organizācija, kas mūsdienu pasaulē zaudējusi savas eksistences jēgu, bet Krievijas agresija likusi skaidri saprast, ka Maskavas radītie draudi nekur nav pazuduši. Putina sāktais karš Krievijai ir izvērties par ģeopolitisku katastrofu, jo Kremlis ar šo karu tikai pastiprinājis tendences, pret kurām it kā cīnījās.
Pirmkārt, agrāk Ukrainas tauta kopumā bija samērā labvēlīgi noskaņota pret Krieviju, daudziem ukraiņiem bija tuva krievu valoda un krievu kultūra, bet pēc noziedzīgā uzbrukuma un civiliedzīvotāju slepkavošanas krievi uz ļoti ilgu laiku kļuvuši par ukraiņu tautas ienaidniekiem. Krievija raizējās, ka Ukraina varētu kļūt par NATO sabiedroto, bet tagad Ukraina apņēmusies kļūt par NATO dalībvalsti un jau pilnā sparā pieskaņo savu armiju NATO standartiem.
Krievijas agresija pret kaimiņvalstīm arīdzan pamudinājusi Zviedriju un Somiju atteikties no neitralitātes politikas un pieteikties līdzdalībai NATO. Pat pacifistiskā Vācijas valdība nolēmusi ievērojami palielināt militāros izdevumus un piekritusi nosūtīt tankus uz Ukrainu, lai palīdzētu ukraiņiem atvairīt Krievijas uzbru-kumu.
Putina agresijas dēļ ir noticis tas, ko ilgu laiku eiropiešus mudināja darīt bijušais ASV prezidents Donalds Tramps: pašiem uzņemties lielāku atbildību par Eiropas drošību un nepaļauties tikai uz ASV kā galveno NATO valstu drošības garantu. Tiesa gan, tagad Eiropā daudzi ar bažām gaida 2024. gadā paredzētās ASV prezidenta vēlēšanas, jo pastāv iespēja, ka Trampam izdosies revanšs un Baltā nama saimnieka postenī viņš nomainīs tagadējo prezidentu Džo Baidenu.
Līdz šim demokrāts Baidens bijis nelokāms Ukrainas atbalstītājs, bet Tramps ir pazīstams ar savu “Amerika pirmajā vietā” politiku, tādēļ viņa vadībā ASV varētu mazināt atbalstu Ukrainai. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka divas trešdaļas amerikāņu atbalsta palīdzības sniegšanu Ukrainai, bet republikāņu vidū neliels vairākums ir pret palīdzības pastiprināšanu. Trampa atbalstītāji uzskata, ka valdībai vairāk jārūpējas par ASV, nevis Ukrainas interesēm.
Kremļa šantāža
Tramps jau paziņojis, ka tikai viņam esot pa spēkam novērst trešo pasaules karu, uz kura sliekšņa pasaule esot nonākusi Baidena vadībā. Viņš apgalvo, ka Ukrainas konflikta risinājumu iespējams panākt 24 stundu laikā. Ukraiņi ar bažām klausās šādas runas, jo tās tikai pastiprina bažas, ka līdzīgi kā 1945. gadā Jaltā arī šoreiz Rietumi varētu nodot Austrumeiropu un vienoties ar Krieviju aiz austrumeiropiešu muguras.
Putins ir skaidri licis noprast, ka tieši šādu iznākumu viņš cenšas panākt. Kremlis jau pirms iebrukuma Ukrainā izvirzīja prasības Rietumiem, pieprasot, lai NATO atkāpjas uz 1997. gada robežām. Tas nozīmē, ka Krievija vēlas, lai ārpus NATO paliktu ne tikai Ukraina, bet arī Polija un Baltijas valstis.
Rietumi ir skaidri noraidījuši Maskavas ultimātus, bet Baltijas valstis brīdina, ka stingra nostāja attiecībā uz Krieviju jāsaglabā arī turpmāk, jo Kremlis jebkādu piekāpšanos uzskatīs par vājuma izpausmi un tikai pastiprinās agresiju. Igaunijas valdības vadītāja Kaja Kallasa norāda, ka Kremlis joprojām vadās pēc kādreizējā PSRS ārlietu ministra Andreja Gromiko sarunu vešanas taktikas: vispirms pieprasīt sev maksimāli izdevīgu rezultātu, piemēram, pilnīgu NATO spēku izvešanu no Austrumeiropas.
Tad seko ultimāti un draudu izteikšana, kodolieroču žvadzināšana. Kremļa taktika paredz nekādā gadījumā nepiekāpties pretējās puses prasībām, jo pieredze rāda, ka agri vai vēlu Rietumu pusē atradīsies saprotošas balsis, kas būs ar mieru Krievijai piešķirt daļu no kārotā. Ukrainas konflikta gadījumā tas nozīmētu daļas okupētās teritorijas palikšanu Krievijas kontrolē. Kallasa aicina Rietumus mācīties no pagātnes kļūdām un nepieļaut šādu iznākumu.
“Kad beidzās Otrais pasaules karš, pusei Eiropas tas nozīmēja mieru un labklājību. Taču otrai pusei kara beigas nozīmēja tikai jaunus noziegumus, spīdzināšanu un masu deportācijas,” norāda Igaunijas premjere. Viņa runā no igauņu tautas un arī savas dzimtas pieredzes, jo Kajas mamma bija pusgadu vecs zīdainis, kad padomju okupācijas režīms viņu iebāza lopu vagonā un izsūtīja uz Sibīriju, no kurienes viņa atgriezās tikai pēc desmit gadiem.
Ukraiņi tic uzvarai
Pašā kara sākumā Ukraina vēl bija gatava kompromisiem, bet pašlaik Ukrainas sabiedrība ir apņēmības pilna turpināt cīņu līdz pilnīgai uzvarai. Pagājušā gada pavasarī, kad Turcijā risinājās miera sarunas starp Ukrainas un Krievijas delegācijām, Ukraina izteica savu priekšlikumu: karadarbība tiek izbeigta, Ukraina saglabā neitralitāti un saņem Rietumu drošības garantijas, bet Krimas jautājums tiek risināts atsevišķās sarunās, kas varētu ilgt līdz pat 15 gadiem. Pašlaik šāds risinājums ukraiņiem vairs nebūtu pieņemams, jo viņi uzskata, ka cīņai jāturpinās tik ilgi, kamēr visi okupanti nebūs pa-triekti no Ukrainas zemes, arī Krimas.
Ukrainas prezidents Zelenskis uzskata, ka tas ir reāli sasniedzams mērķis. “Vai mēs varam atbrīvot savu zemi. Jā, varam, tam jau ir 1891 pierādījums. Tieši tik pilsētu, ciemu un apdzīvoto vietu mēs jau esam atbrīvojuši no Krievijas okupācijas. Ukrainas uzvarai nav alternatīvas. Mums ir jāatbrīvo Ukraina un arī Eiropa,” uzsver Zelenskis.
Pagājušā gada rudenī Maskava ar lielu pompu paziņoja, ka Ukrainas pilsēta Hersona “uz mūžīgiem laikiem” ir kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu, taču jau pēc dažām nedēļām krievu okupanti bija spiesti pamest Hersonu. Ukraiņi cer, ka šāds scenārijs atkārtosies arī daudzās citās Ukrainas pilsētās.
Okupantu padzīšana būs grūts uzdevums
Militārie analītiķi gan brīdina, ka īstenot uzbrukuma operācijas ir daudz sarežģītāk nekā aizsardzības, tādēļ Ukrainas ofensīva okupēto teritoriju atbrīvošanai nebūs viegls uzdevums. Turklāt jārēķinās ar risku, ka Krimas saglabāšana Krievijas kontrolē varētu būt Putina “sarkanā līnija”, kuras aizstāvēšanai viņš būtu gatavs pielietot visus iespējamos līdzekļus, tostarp likt lietā Krievijas rīcībā esošo taktisko kodolieroču arsenālu. Šādā gadījumā Krievija kļūtu par vēl lielāku starptautiskās sabiedrības izstumto nekā pašlaik, tomēr Ukrainai un Rietumiem jārēķinās ar risku, ka stūrī iedzītais Putins varētu spert arī pavisam neprātīgus soļus.
Lielākā daļa starptautiskās politikas analītiķu atzīst, ka starpvalstu konflikti parasti beidzas ar pamieru un vismaz kādu rakstisku vienošanos, bet šajā gadījumā uz ko tādu grūti cerēt, jo abu pušu pozīcijas ir pārāk nesamierināmas: ukraiņi cīnās par savas neatkarības nosargāšanu, bet Putins nekam tādam nav gatavs piekrist.
Pasaules vēsturē ir virkne piemēru, kad starpvalstu konflikts turpinās vēl ilgus gadus pēc aktīvās karadarbības beigām, piemēram, Indijas un Pakistānas strīds par Kašmiras reģionu. Pēdējā laikā bieži tiek piesaukts arī Korejas piemērs, kad Korejas karš beidzās ar teritorijas sadalīšanu: vienā pusē palika bagātā un demokrātiskā Dienvidkoreja, bet otrā pusē eksistē nabadzīgā un pagātnē iestrēgusī Ziemeļkoreja.
Ukraina gan nevēlas pieļaut šādu iznākumu, jo tas nozīmētu, ka miljoniem ukraiņu būtu jādzīvo zem Krievijas okupācijas varas. Viņi aicina starptautisko sabiedrību pastiprināt palīdzību Ukrainai, lai būtu iespējams ātrāk sakaut Krieviju.
“Šis karš kļuvis par stratēģisku katastrofu Krievijai; jo ilgāk tas turpināsies, jo sliktāk kļūs. Ātrākais veids, kā izbeigt karu, būtu ASV un Eiropai apbruņot Ukrainu tā, lai Maskava saprastu, ka agresijas turpināšana kļuvusi bezjēdzīga. Domāju, ka karš beigsies ar Ukrainas uzvaru. Krievijas politikai nāksies pār-orientēties no fantāzijas par Ukrainas sakaušanu uz cīņu par varu Kremlī,” žurnālam “Foreign Affairs” stāsta vēstures profesors Timotijs Snaiders.
Kijivas mērs Vitālijs Kļičko atzīst, ka nezina, kad beigsies karš, taču viņš ir pārliecināts par Ukrainas uzvaru. “Es neesmu Nostradams, tādēļ nevaru pateikt, kad beigsies karš, bet zinu, ka mēs uzvarēsim. Kāpēc? Jo mēs cīnāmies par savu ģimeni un bērniem. Krievu karavīri nezina, par ko viņi cīnās. Mēs cīnāmies par savu bērnu nākotni, par demokrātiju un cilvēktiesībām. Jo mēs negribam dzīvot valstī, ko Putins pārvērtis par cietumu.”
Pirms gada šī ukraiņu skolotājas Olenas Kurilo fotogrāfija aplidoja visu pasauli, jo 24. februāra naktī Olena kļuva par vienu no pirmajiem Krievijas uzbrukumā ievainotajiem. Krievijas raķete izpostīja viņas māju, kas atrodas netālu no kara lidlauka Harkivas apgabala pilsētā Čuhujivā.
“Sprādziens mani pamodināja pulksten 5 no rīta. Es sapratu, ka tas ir beigu sākums,” aģentūrai “AFP” stāsta Olena. Tagad viņa dzīvo Polijas pilsētā Katovicē, kur devās bēgļu gaitās. 53 gadus vecā sieviete vēsta, ka viņai veiktas vairākas operācijas, lai ārstētu ievainojuma sekas. Kāda amerikāņu māksliniece uzgleznoja viņas portretu un pārdeva par 100 000 dolāru. Viņa piedāvāja naudu Olenai, bet ukrainiete nolēma to ziedot Ukrainas armijai, lai pietuvinātu Ukrainas uzvaru un iespēju atgriezties dzimtenē.
