Kāpēc latvieši tā lutināti pandēmijā un nepakļaujas kaut kādam sīkam ķīniešu draņķim. Egila Līcīša feļetons 10
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kurš zin dot pietiekami ticamu izskaidrojumu, ar ko Latvija izpelnījusies lutināšanu pandēmijā un kāpēc viss beidzies laimīgi, mūsu valstij ierindojoties otrajā vietā pasaulē pēc mazākā saslimušo un no Covid-19 apmirušo skaita? It kā mēs būtu jau iepriekš masveidā potēti vai ar Dievpalīgu savā apdzīvotā Dzintarjūras krastā pasargāti no zemeslodi apsēdušās ligas?
Tas apstākļos, kad morus, šķībacainos aiz trejdeviņiem kalniem, baltai rasei piederīgos tepat blakus Eiropas lielpilsētās vīruss, negantnieks SARS-CoV-2, mušī nost, un mati ceļas stāvus, lasot statistiku par inficēto skaita pieaugumu, daudziem karoti nolikušiem un uznākošo otro vilni – atkārtojumu postam, no kura šķietami jau atvadījāmies.
Sērga netaupa nevienu zemes virsū, tuvākās un tālākās valstis ir augsta riska teritorijas, saņemam kliedzošas ziņas par to, ko nodarījis nelūgtais viesis vīruss, ielauzdamies kā nabadzīga indieša būdiņā, tā Āfrikas ciemā, latīņamerikāņa rančo un jenkiju naudasmaisa Ņujorkas penthausā.
Tikām tēvijā ir labi, silti un sargājoši.
Šovasar noslīkušo skaits trīskārt pārsniedz ar Covid-19 aizgājušo daudzumu, un vienīgā augstākā mirstība ir vecuma grupā no 90 līdz 95 gadiem – tur gan korona pļauj kā ar izkapti.
Vai kļūdījās visu šnabdegunu un pīpmaņu pārmācības nama prorektors dr. Apinis, teikdams, ka veseliem, aktīviem, spēcīgiem organismiem vīruss nespēj nodarīt nenieka un apmirs tikai vecie un stīvie, kam nopīpētā veselība tāpat jau turas uz godavārda?
Pieredzes bagātais ārsts nealojās, un jāklausa arī Pētera pamācībai, ka fiziska pakustēšanās svaigā gaisā cilvēkam nāk tikai par labu.
Tomēr jābūt kādam zinātņu biedrības pētījumam, kāpēc sērga paiet garām Latvijai un pagriež muguru latviešiem. Vai mēs no izturīgāka materiāla būvēti, ka tik neievainojami un neiznīcināmi, un nepakļaujamies kaut kādam sīkam ķīniešu draņķim?
Āre, sēļi vispār koronavīrusa neskarti – viņu apdzīvotās zemēs kopš pirmā trauksmes zvana martā saslimšanas un inficēšanās gadījumi ir nulle! Infektologiem, epidemiologiem sēļus vajadzētu vest uz laboratorijām, caurskatīt kā ar rentgenu, analizēt, no kā ceļas imunitāte un superizturība, kad apkārt plosās epidēmija.
Un arī citviet Latvijā cilvēki būtu vīrusa neskarti, jo vienīgā vietējo aplipināšana notiek caur atbraucējiem no Krievzemes vai Zviedrijas, vai no englenderu zemes mājās pārradušamies.
Vai sasniegumi saslimšanas profilaksē un novēršanā būtu valdības prasmīgas un saprātīgas vadības nopelns? Ak, ko ministri spēj! Lūkoties uz zvaigznēm. Ja klausītu dakteres Andas Kariņas nobālušajam dzīvesbiedram, tad mēs staigātu apkārt un brauktu sabiedriskajā transportā, aizseguši maskām sejas un neelpotu, neapmeklētu publiskus pasākumus, kur pulcējas pāri 50 cilvēkiem, sēdētu ieslēgušies mājā.
Ārzemju kolēģu glaimos un skaudībā, ka izgrieztas pogas, ieklausās dakteri Dumpis ar Perevoščikovu, bet arī abi kungi nezin cita vērā ņemama iemesla, kādēļ nācija neslimo ar Covid, kā vien 2 m distancēšanās un roku mazgāšana. Iespējams, “pie vainas” ir latviešu rūpes par veselību.
Kā kas iesāpas, momentāni vēršamies pie tautas medicīnas, pašārstējamies ar omītes zālītēm, pelašķiem vai simtu gramiem, meklējam rokā atzītus dziedniekus, pazīstamus homeopātus, kritiskā X stundā griežamies pie izslavētiem ārstiem.
Jāpapēta, cik no svara ir latvieša individuālista iedaba, viensētnieka raksturs, kad dzīvojam kā mežaiņi mazākajā iedzīvotāju blīvumā starp Eiropas teritorijām. Mēs nemirstam nost no vēlēšanās uzturēt dialogu. Kad uzrunā, par atbildi nikni pazibinām ar acīm un slājam tālāk. Labākā gadījumā – strupi atņurdam. Pat ar tuviniekiem sastopoties, nemutējamies uz vella paraušanu. Atturīgi nobučojam muterīti vai krustmāti.
Varbūt būtisks faktors ir mūsu ēšanas paradumi – ka mīlam stipri etiķainu. Ēdam etiķī ietaisītu siļķi, uzkožam esencē marinētus gurķus un sēnītes. Toties neēdam ne cīruļu akniņas, ne varžu kājiņas, dodot priekšroku uz pannas čurkstinātām cūkgaļas desiņām, cauraudzim un kūpinātām “Rubeņu” vistiņām.
Esam tīrīga tauta – negrābstamies ar ķepām, neskaramies, kur nevajag, bieži dezinficējam rokas. Latviešu galvenie vaļasprieki – puķaudzēšana, grāmatu lasīšana un makšķerēšana – lielākoties ir vienatnē darāmas lietas, bez traucējošas saskares ar sabiedrību.
Kritiskais brīdis, kad zaudējam maskēšanās spēju pret koronu, ir dziedātgriba. Visi procesi, kur gaiss plūst pa cilvēka iekšieni kā pa plēšām un ar joni tiek izvadīts un elpas garaiņiem izpūsts ārā, ir ļoti kaitīgi. No kordziedāšanas latviešiem būs jāatsakās.
