Trešais “Sikspārnis” – Latvijā. Saruna ar operas solisti Margaritu Vilsoni 0
Grāfa Orlovska rīkotajā ballē turīgais Gabriels fon Eizenšteins aizraujas ar apburošu svešinieci, pat nenojaušot, ka maska slēpj paša sievu Rozalindi. Bet sievas neveiksmīgais pielūdzējs dziedonis Alfrēds tikmēr nokļūst cietumā Eizenšteina vietā… Johana Štrausa populārākā operete “Sikspārnis”, kas parīt, 10. decembrī, Edmunda Freiberga režijā piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā, vēsta par greznu un reibinošu pasauli, kurā valda spožums un jautrība, flirts, intrigas un pārpratumi. Uzvedumā dziedās vācu valodā un runās latviski. Rozalindes lomā būs Margarita Vilsone, kura no 2015./2016. gada sezonas ir Nirnbergas Valsts teātra operas studijas soliste.
Pirmoreiz vērienīgā pasākumā Latvijā Margarita Vilsone muzicēja ar Liepājas Simfonisko orķestri 2014. gada maijā, atskaņojot Mālera 4. simfoniju. Šogad 4. septembrī Operas sezonas atklāšanas koncertā vēl lielākas ovācijas nekā viesos uz Latviju atbraukusī jaunā soliste izpelnījās vienīgi spožā Maija Kovaļevska. Arī valsts svētku koncertā 18. novembrī uz skatuves bija aicināta Margarita Vilsone.
– Kādi vēji jūs, meiteni no Liepājas, kur arī savulaik bija operteātris, aiznesuši uz opernamiem Vācijā?
M. Vilsone: – Vienmēr zināju, ka vēlos dzīvot un strādāt Vācijā. Kad ceturtajā klasē bijām ekskursijā, Vācijā mani apbūra plašums, sabiedrība, metro. Cītīgi sāku mācīties vācu valodu un vēlāk septiņus gadus studēju Vācijā. Manos bērnības iespaidos iegūla apziņa, ka lielā zemē var notikt lielas lietas un arī man pavērsies nevis trīs, bet desmit ceļi, pa kuriem iet. Bet mūzikā viss sākās ar vijoli, kuru kopš piecu gadu vecuma mācījos E. Melngaiļa mūzikas skolā Liepājā. Kad negribēju turpināt mācīties vijoļspēli mūzikas vidusskolā, daudzi teica – ārprāts, ko dari, tu taču esi tik talantīga… Taču vaina laikam nebija vijolē, bet gan dziedāšanas izraisītajās trīsās. Jau mūzikas skolā mums bija jāmācās solfedžo, arī dziedot 5. vidusskolas jauktajā korī, kuru vadīja Agita Čakša un kur man tika uzticēts solo, izjutu dīvainas, patīkamas, neatkārtojamas sajūtas. Kad pusgadu biju nomācījusies parastajā vispārizglītojošā skolā, sajutu – bez mūzikas nevaru. Bet mūzikas vidusskolā mācību gada vidū tikt vokālistos nesanāca. Tad kāds ieteica ņemt dziedāšanas privātstundas pie Natālijas Tilgales, kura Liepājas teātra aktieriem pasniedza vokālās stundas. Lēts jau šis prieks manai mammai laikam nebija, taču viņa darīja visu, lai īstenotos mans sapnis. Kad izgāju ārā no pirmās privātstundas, raudāju. Aiz prieka. Tobrīd pateicu sev – man ir skaidrs, kas man jādara visu mūžu. Es būšu dziedātāja…
– Ja pareizi sapratu, Latvijas Mūzikas akadēmiju jūs “izlaidāt”?
– Intuīcija teica, ka uzreiz jādodas studēt ārpus Latvijas. Piezvanīju kādam Brēmenes mūzikas augstskolas profesoram, kurš ieteica pirms eksāmeniem atbraukt uz noklausīšanos. Bet… kaut kā nesanāca. Ierados tieši uz eksāmeniem. Tagad zinu – tā notiek ļoti reti, ka dziedātājs atbrauc un viss pašķiras. Es taču žūrijai biju balta lapa. Taču sev teicu – man ir plāns A un plāna B nav. Toreiz uzņēma trīs cilvēkus no simt sešdesmit pretendentiem. Raudāju aiz laimes. Pēc četriem studiju gadiem Brēmenē stājos mūzikas augstskolā Nirnbergā, un atkal tāpat – bez iepriekšēju kontaktu meklēšanas, konsultēšanās, iepazīšanās ar profesoriem, kā parasti pieņemts. Aizbraucu “uz dullo”, nodziedāju žūrijai, un mani uzreiz trīs profesori gribēja ņemt savā klasē. Arī tā gadās ļoti reti.
