Uģis Mitrevics: Krīzes beidzas, netaisnīgie lēmumi paliek 0
Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts, Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs
Ir lēmumi, kas tiek pieņemti krīzes laikā, lai valsts “pagaidām” ietaupītu. Tāpat ir arī lēmumi, kas dažādos laikos tiek pieņemti tā brīža politisko mērķu dēļ. Taču krīze beidzas, politika mainās, bet atsevišķi tā laika lēmumi paliek spēkā gadiem. Un kad tas vairs nav pagaidu risinājums, tas kļūst par netaisnību, ar kuru cilvēkiem jāsadzīvo.
Par politiku bieži runā lielos jēdzienos: ekonomikas izaugsme, drošība, reformas un nākotnes vīzijas. Taču ir arī otra politika. Tā, kuru cilvēks sajūt pavisam konkrēti – ģimenes budžetā, savā pensijā, saņemtajā pabalstā vai brīdī, kad valsts iestāde viņam liek aizpildīt vēl vienu iesniegumu.
Dažu centu dēļ mazāka pensija pēc 30 gadiem
Sāksim ar stāstu, kas no šodienas skatpunkta izklausās gandrīz neticams.
Deviņdesmitajos gados sievietes, kuras mājās audzināja mazus bērnus, varēja par šo laiku iegūt sociālās apdrošināšanas stāžu, taču bija jāveic sociālā nodokļa iemaksa. Toreiz tā bija niecīga – no viena līdz 56 centiem mēnesī. Problēma bija pavisam cita. Daudzas mammas vienkārši nezināja, ka šī iemaksa jāveic, jo neizlasīja informāciju par to “Latvijas Vēstnesī”.
Valsts tajā laikā piedzīvoja milzīgas pārmaiņas, informācijas pieejamība nebija tāda kā mūsdienās, likumi mainījās, bet no cilvēkiem tika sagaidīts, ka viņi paši zinās un izpildīs visas prasības. Rezultātā sievietēm, kuras laika posmā no 1991. līdz 1996. gadam audzināja bērnus, šis periods daudzos gadījumos šodien netiek ieskaitīts apdrošināšanas stāžā. Un tagad par šo deviņdesmito gadu lēmumu maksā šodienas pensionāres – sievietes, kas deviņdesmitajos gados audzināja 138 tūkstošus bērnu. Un šī nav tikai vēstures lappuse. Šīm sievietēm toreizējais lēmums tagad ir kļuvis par reālu naudas jautājumu. Tieši šeit man rodas jautājums – vai tiešām mēs varam teikt, ka cilvēks ir vainīgs tikai tāpēc, ka pirms 30 gadiem nezināja, ka jāiemaksā daži santīmi? Manuprāt, nē.
Bērnam valsts maksā mazāk nekā pati noteikusi
Vēl viena īpaši netaisnīga situācija ir ar uzturlīdzekļiem bērniem. Ja vecāks nepilda savu pienākumu un bērna uzturlīdzekļus nemaksā, lai bērns neciestu, valsts viņa vietā maksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, cerot šo summu atgūt no parādnieka. Taču valsts maksā mazāk par pašas valsts noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Tas nozīmē ļoti vienkāršu situāciju. Vienam bērnam vecāks savu pienākumu pilda un maksā vismaz noteikto minimumu, bet cits bērns, kura vecāks šo pienākumu nepilda, saņem mazāk.
2026.gadā minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas vecākam jānodrošina bērnam līdz septiņu gadu vecumam, ir 195 eiro mēnesī, bet no septiņu gadu vecuma – 234 eiro. Savukārt no Uzturlīdzekļu garantiju fonda attiecīgi tiek izmaksāti 155 un 180 eiro. Tas nozīmē starpību līdz 54 eiro mēnesī jeb līdz pat 648 eiro gadā mazāk vienam bērnam.
Tāpēc mans priekšlikums ir vienkāršs: ja valsts pati ir noteikusi bērnam nepieciešamo uzturlīdzekļu minimumu, tad arī valstij, maksājot vecāka vietā, šis minimums ir jāievēro. Šis nav tikai jautājums par naudu. Tas ir jautājums par to, vai Latvija ir valsts, kas mazina nevienlīdzību starp bērniem, vai šo plaisu padziļina.
Pensionāram bija jālūdz valstij tas, ko valsts jau zina
Līdzīga situācija bija ar strādājošiem pensionāriem. Cilvēks strādā, maksā nodokļus, un valstij ir pieejama informācija par viņa veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Taču līdz šim pensionāram pašam bija jāiesniedz iesniegums, lai pensiju pārrēķinātu.
Man tas šķita absurdi, jo valsts taču redz, ka cilvēks ir strādājis. Valsts jau zina, cik nodokļu samaksāts. Tad kāpēc vēl viens papīrs? Rezultātā daudzi nezināja un nelūdza pārrēķinu, savukārt valsts budžets ieguva uz šo strādājošo pensionāru rēķina.
Šī situācija tagad ir mainīta ar likumprojektu, ko iesniedzu jau pirms diviem gadiem. No 2026. gada 1. aprīļa strādājošajiem pensionāriem pensiju pārrēķina automātiski, ja ir izpildīti noteiktie nosacījumi. Šogad automātiskais pārrēķins attiecas uz aptuveni 141 tūkstoti strādājošo pensiju saņēmēju. Tas nozīmē, ka 141 tūkstotim pensionāru nav jāraksta iesniegumi un VSAA nav jāpieņem 141 tūkstotis individuālu lēmumu. Tas ir piemērs, kā sistēmu var padarīt vienkāršāku.
“Mazais” sods, kas kļūst par lielu problēmu
Vēl viens piemērs agrāko gadu lēmumiem, kas vēl šodien eksistē un rada ne tikai papildu birokrātiju, bet var radīt cilvēkam arī daudz lielākus izdevumus.
2020.gadā tika ieviesta jauna administratīvo sodu izpildes kārtība it kā ar mērķi sistēmu padarīt efektīvāku. Taču nesena Valsts kontroles revīzija parādīja, ka realitātē administrēšana kļuvusi sarežģītāka, piemēram, Valsts policijas darba apjoms kopš 2020.gada pieaudzis piecas reizes, bet sodu samaksas rādītāji nav uzlabojušies.
Un te ir svarīga pavisam ikdienišķa nianse. Cilvēks nezināšanas vai naudas trūkuma dēļ mēneša laikā nesamaksā sodu, rezultātā tas nonāk pie tiesu izpildītāja, un sākotnēji nelielais sods var kļūt par daudz lielāku parādu.
Es uzskatu, ka ir jāmaina kārtība un jādod cilvēkiem iespēja samaksāt sodu 12 mēnešu laikā viena mēneša vietā. Vēl jo vairāk, ņemot vērā pēdējos notikumus ar CSDD datu noplūdi, steiga var izrādīties par iemeslu kļūt par krāpnieku upuri. Šāds mans priekšlikums jau ir Saeimā atbalstīts, tagad tikai jāpieņem gala lēmums un jāievieš šis princips. Šī ir reāla iespēja novērst to, lai valsts netērētu naudu liekai birokrātijai un cilvēkus nesodītu vēlreiz.
Krīze nevar būt mūžīgs attaisnojums
Šie stāsti ir svarīgi nevis tāpēc, lai kārtējo reizi uzskaitītu, ko politiķi ir vai nav izdarījuši, bet tāpēc, ka katrs šāds lēmums ietekmē konkrētu cilvēku dzīvi, dažkārt pat desmitiem tūkstošu cilvēku ikdienu.
Bez jau pieminētajām neizlabotajām kļūdām mums priekšā ir vēl daudzu līdzīgu lēmumu pārskatīšana. Piemēram, krīzes laikā atņemtais Ģimenes valsts pabalsts bērna pirmajā dzīves gadā. Arī pats Ģimenes valsts pabalsta apmērs joprojām ir vairākas reizes par mazu un nav mainījies, lai gan ģimeņu izdevumi būtiski pieauguši. Tāpat jau vairākus gadus nav pārskatīts atvieglojums par apgādībā esošu personu, kas šobrīd vairāk nekā divas reizes atpaliek no nepieciešamā. Tie ir tikai daži piemēri. Dažādi laiki, dažādi politiskie mērķi, bet viena un tā pati problēma – cilvēks beigās paliek pēdējā vietā.
Likumi ir jāievēro, nodokļi ir jāmaksā, un par pārkāpumiem ir jāatbild. Bet valstij pašai arī ir jābūt taisnīgai, loģiskai un atbildīgai. Un, ja kāds lēmums ir izrādījies netaisnīgs, nav svarīgi, vai tas pieņemts pirms 30 gadiem, krīzes laikā vai ar labiem nodomiem vēlāk. Ja tas šodien cilvēkiem nodara pāri, tas ir jālabo.
