“Uz divlitreņu siltajām zemēm”. Andra Alpa dzeja 4
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Andris Alps ir jaunais dzejnieks un prozaiķis. Dzimis un audzis Rīgā, bet vasaras pavadījis laukos. Iepriekš darbojies reklāmā, digitālajās aģentūrās, kā arī strādājis dažādus citus darbus. Nopietni pievērsies rakstīšanai pirms nepilniem diviem gadiem – pēc veiksmīgas dalības Literārās akadēmijas iestājkonkursā. No bērnības atminas, ka jautājis vecākiem: “Kas sarak-stījis šo dziesmu?” Tas, ka tika nosaukts komponista vārds, viņā radīja sašutumu, jo nozīmīgākie taču ir vārdi.
– Vai tu par vienu no saviem dzejas elkiem esi izvēlējies Čārlzu Bukovski, un ko viņš tev sniedzis?
A. Alps: – Patīk tiešums, īstums un nesamākslotība. Pirms Literārās akadēmijas biju lasījis prozu, bet dzeju mazāk – lielākoties Ziedoni un, jā, Bukovski. Pēc tam nāca Viguļa “Grāmata” un Gailes “Lieldienas”. Uzrunāja Blomas “Izdzēstie attēli”, Gruntmanes “Dzērājmeitiņa”. Vispār man vienmēr šķitis, ka visi ir pārāk ieturēti un nejūtīgi, ir forši radīt kaut ko, kas sagāž akmens līdzsvaru. Īsti elku gan nav, vairāk patīk cilvēku veikumi, kas pieskaras kaut kam augstākam, patiesākam, nevis paši cilvēki.
– Tu minēji, ka bērnībā daudz uzmanības pievērsi dziesmām. Vai dalība dzejas slamā arī saistīta ar vārdu muzikalitāti?
– Vairāk tāpēc, ka man patīk konkursi, sacensības. Agrāk biju sportists, spēlēju volejbolu, vēlāk izmēģināju arī handbolu. Volejbolu uzspēlēju arī Latvijas junioru izlasē. Tāpēc, jā, sacensības moments man ir svarīgs. Tāpat ar slamu saistās reps, mūzika, kas dominēja pār manu dzīvi jaunībā. Tā bija pirms dzejas – ar platām, nošļukušām džinsām un milzīgu metālisku krustu ap kaklu.
Sporta laiki sasaucas arī ar kontrastiem, kas pavadījuši dzīvi, – sporta vasaras nometnē lasīju Šekspīru. Tēvs – ateists, māte – ļoti ticīga katole. Bērnībā gāju tautiskajās dejās, pēc tam – brīvajā cīņā, pa vidu apmeklēju zīmēšanas pulciņu, tad sēju virvēm mezglus vasaras nometnē, vēlāk – basketbols. Laikam tāpēc arī Ziedonis un Bukovskis. Pati muzikalitāte vienmēr šķitusi mazsvarīgāka. Iespējams, ka tā ir trauma no mūzikas stundām, kas pāragri pielika punktu cerībām uz mūziķa karjeru. Un visas kasetes, ko biju piepildījis ar savām dziesmām magnetofonā ar ieraksta funkciju, izdzēsu.
– Daudzi dzejnieki un rakstnieki ir darbojušies reklāmas jomā, bet vēlāk no tās visbiežāk aizgājuši. Pastāsti, kā šī pieredze palīdz vai nepalīdz tālākajai dzīvei?
– Reklāma palīdz attiekties pret tekstu kā darbu. Pārrakstīt, ja ir nepieciešamība. Izturēties kā pret mainīgu mehānismu. Atcerēties, ka galvenais ir rezultāts. Tāpat noteikti aug spēja uzņemt un sadzīvot ar kritiku. Bet to joprojām mācos. Tas ir tāds lielais dzīves uzdevums.
– Kāda izskatās dzejnieku draudzība?
– Dzejnieku draudzība ir klusuma pauzēm pildīta, bet varbūt tā ir paša vēlme pēc vienpatnības.
– Dzejnieks Dainis Deigelis izcēla tavus tekstus kā sev tuvus. Ko tu domā par Deigeļa dzeju?
– Ar Daini pirmo reizi tikāmies lasījumos vilciena vagonā Dzejas dienu ietvarā. Toreiz pavecāks kungs man gan iebilda, ka šis nav lopu vagons. Pēc tam, atgriezies Rīgā, aizgāju uz grāmatnīcu nopirkt Daiņa Deigeļa krājumu “Dievs beidz”. Kopš tā laika arī viņu lasu.
– “Latvijas Avīzes” lasītājam radīsies loģisks jautājums: vai tu kaut mazākajā mērā noraksti dzeju no savas dzīves tāpat kā Bukovskis?
– Varbūt.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Grūti pateikt, no kurienes tik skaidrs fatālisms šajā dzejā, iespējams, no dziļiem pārdzīvojumiem. Varbūt ne gluži “latviešu Bukovskis”, tomēr sanāk tikpat sirsnīgi un sirdīgi vienlaikus, būtībā samazinot notiekošā amplitūdu no amerikāņu plašumiem līdz latviskai grūtsirdībai, tādai kā “retro emo” kultūrai, ko piedzīvoja šī brīža trīsdesmitgadnieku paaudze. Protams, vislabākais šeit ir ironija, kas nodrošina pārsteigumu pilnu sarunu ar autora dzeju.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Andra Alpa dzejas kopā
…
es skaitīšu tev
dzejoļus
par kolorādo vabolēm
kas padzītas
no kartupeļu lauka
lasa ss darba sludinājumus
kad garlaikota iemigsi
izzagšu tev no maka
daini deigeli
lai aizstātu
ar paša fotogrāfiju
…
ja rīt sāksies karš
un būs pēdējā diena
es iemācīšos adīt
uzadīšu džemperi
ar augsto krāgu
un ziemeļbriežiem
to dāvāšu tev
uzlūgšu tevi uz balli
kur visi būs smalki
vakartērpos
bet tev būs džemperis
ar līkkāji briedi
…
māte atgriezās pie tēva
aiz pienākuma pret dievu
gan jau arī žēluma
es atkal gulēju blakus stenderei
kurā izaugu
un sapņos lidoju projām
ar skatu uz debesīm
kā mirušais zārkā
centos pieķerties dzīvei
kas bija tēva mēle
tā izlaizīja ēdiena paliekas
pieplakusi šķīvim kā zole
svelmē kūstošam asfaltam
pārējā laikā viņš
vaidēja vai alka nomirt
vai čurāja izlietnē
dēls tev laiks pieaugt
kauca ielas pa kurām viens klaiņoju
lai nebūtu mājās
un māte strādāja ne tikai pa dienām
bet arī naktīm
bāreņu aprūpes centrā
vienīgi vasarās es drīkstēju braukt līdzi
uz nometnēm
par vecākiem mēs tur nerunājām
jo maniem jaunajiem draugiem
tēvi bija nevīžīgi izšļakstīta sperma
bet mātes auklītes
kuras gāja pie saviem īstajiem bērniem
kad beidzās to maiņas
tur mēs spēlējām volejbolu
tad laiks
kā rezervists sēdēja malā
un malkoja ūdeni
pirms atsāka dauzīt
mūsu bērnību
vakaros gājām sēdēt uz akmeņiem
un ceļojām uz divlitreņu siltajām zemēm
tad savilktie pleci atslāba
un debesis nolaidās
ar laiku pieaugām
un laiks mūs izšķīra
kāds kļuva par pavāru
kāds par programmētāju
kāds par alkoholiķi
kāds iemācījās ielaist debesis
pa taisno vēnā
…
tu atkal dzīvo
brokasto
staigā sadevusies rokās
un guli ar tēva
līdzinieku
vakar viņš atzinās mīlestībā
kamēr gulēja
uz tava mīļotā
japānas paklāja apmīzies
cik reižu tā
mīlestībā
atzinās tavs tēvs?
piedzēries un apmīzies
skūpstīja mātei
kāju nagus
toreiz tu biji maza
nāci mājās un dzirdēji
aiz tēva durvīm džoniju kešu
zināji jāiet uz pirkstgaliem
jo pusizdegtajā gaismā
izdega viņa spuldzīte
un nemaz nepamanīji
kad tevī piedzima
viņa glābēja
…
tu sastingsti
pie spoguļa
atgriezies pie tā
atkal un atkal
kā detektīvs pie pierādījumiem
tu neesi mainījies
vienmēr tās pašas bipolārās vētras
savērpj tavus matus cilpās un mezglos
un slīkstošie pirkstu kuģi atkal ķeras
atkal ķeras atkal ķeras vārdi
kā nedisciplinēti zaldāti
tie izspraucas
no teikumu ierindām
tu esi pie jūras
tu esi to izdarījis
jūs smejaties
pirms došanās mājās
viņa vēl uzved tevi uz jumta
viss ir burvīgi
tikai saproti
ka sēdi daudz tuvāk
malai nekā viņa
