“24 stundu ātruma kontroles maratonā” pieķerti 659 ātrumpārkāpēji 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad jau septīto gadu norisinājās “24 stundu ātruma kontroles maratons”. Likumsargi tajā pieķēruši 659 ātrumpārkāpējus. Tas ir vairāk nekā pērn (551), līdzīgi kā pirmspandēmijas laikā un par 50% pārsniedz 2017. gada ātrumpārkāpēju skaitu (440).
Šīs statistikas absolūto skaitļu nozīmi gan nevajadzētu pārvērtēt – gadu gaitā mainās policijas spēku skaitliskais apjoms un arī tehniskais bruņojums. Tomēr galvenais secinājums paliek – pat kontroles pastiprināšanu ļoti skaļi izziņojot, rupju pārkāpumu ir pārāk daudz, par ko liecina fakti no policijas ziņām.
Ātrākie pārsniedz 150 km/h
Rīgā, Lubānas ielā, kāda automašīnas “Mercedes Benz” vadītāja vietā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 50 kilometri stundā, brauca ar ātrumu 125 kilometri stundā. Sievietei piemērots transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums uz 12 mēnešiem un naudas sods, kas par šādu pārkāpumu ir paredzēts no 540 līdz 680 eiro.
Zemgales reģionā viens no neapdomīgākajiem autobraucējiem bijis kāds automašīnas “Opel Astra” vadītājs, kurš Cenu pagastā atļauto 90 kilometru stundā vietā braucis ar 157 km/h lielu ātrumu.
Absolūti ātrākais braucējs, ko fiksējušas “24 stundu ātruma kontroles maratona” mērierīces, pieķerts pērn Rīgas reģionā, kur ap pulksten 23.00 pa Jūrmalas šoseju (atļautais braukšanas ātrums 90 km/h) ar “BMW” markas automašīnu traucies ar 190 km/h. Tas bijis kāds 2000. gadā dzimis jaunietis. Viņam piemērots naudas sods 480 eiro apmērā un transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums uz sešiem mēnešiem.
Šajā ceļa posmā tika fiksēts vēl viens ātrumpārkāpējs – kāds 1998. gadā dzimis automašīnas “Volkswagen Passat” vadītājs braucis ar 153 km/h. Par šo pārkāpumu autovadītājam arī paredzēts naudas sods un transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums uz sešiem mēnešiem.
Ar ātruma pārkāpšanu izcēlušies ne vien autovadītāji, bet arī motociklisti, piemēram, Zemgales reģionā kāds motocikla vadītājs, kuram jau bijušas atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, traucies pa ceļu ar 149 km/h – atļauto 90 km/h vietā.
Skrējēja toksiskā filozofija
Plaši izplatījies un turpina pieņemties spēkā jau daudzkārt aprakstītais pieņēmums (un nu jau daudzu konsekventas rīcības programma), ka tavs lielais ātrums ir tikai personisks risks, gar kuru citiem nav nekādas daļas. Prāva satiksmes dalībnieku daļa katrā kilometrā ignorē faktu, ka braukt ievērojami ātrāk par atļauto vai plūsmas vidējo ātrumu ir ne tikai bīstamāk, bet arī nozīmē pārkāpt sabiedrības vienošanos par drošas kustības pamatprincipiem, piesavinoties pārākuma iespējas jebkurā manevrā.
Jāteic, ka šis nav mistisks un miglains laupījums no nekurienes vai negodīga bagātnieka kabatas. Aplaupīti tiek tuvākie līdzcilvēki: nelūdzot un nerēķinoties, turklāt nekaunīgi spīdot pārākuma apziņā…
Agresīvas braukšanas cienītājus iedvesmo tas, ka izredzes “noķert radaru” ir minimālas – kontroles akcijas notiek reti, un kāds taču vienmēr pamirkšķinās, vai “Waze” lietotnes ekrāniņā zila cepure parādīsies. Braucot ātri, ļoti ātri pārdrošnieku pārņem maldīga ilūzija, ka viņš ir mobilizēts, labi “iesildījies” un gatavs zibenīgai rīcībai, tomēr labāk būtu likteni neizaicināt.
Tikmēr zibenszellis pie stūres ir pilns adrenalīna un apmierināts ar sevi, nevis snauž un nīgrojas, velkoties autorindas astē. “Man nav puse sava laika jāblenž spoguļos, mēģinot novērtēt katra sekotāja ātruma pārsvaru un agresivitātes pakāpi,” apmēram tāds ir viņa domu gājiens.
“Apdzīšana man prasa nevis 30, bet trīs vai piecas sekundes. Es pat varu to iekārtot tuvāk kalnu galiņiem, jo es paspēšu pārredzamajā zonā. Lojālais nepaspēs. Lojālais nevar apdzīt līkumā, jo viņa manevru lēnums neļauj izmantot ceļa pārskatīšanu pa apdzenamā labo pusi. Lojālajam ir arī netīrs vējstikls un lukturi, jo viņš daudz vairāk un ilgāk atrodas šļakatu vērpetēs.”
Un nereti tik tiešām, Mērfija visvareno spēku bīdīts, tieši lojālais, modrību zaudējis, biežāk nekā “sportisti” trāpa pilnīgi tukšā vienvirziena ielā izliktajās radarlamatās, kuras fiksē 62 km/h…
Ja ātrums tomēr ir kā narkotika, tad jāzina, ka ar iepriekš minēto “laupīšanu” ir divi varianti. Var sirdsapziņas mierināšanai reizēm un pa laikam blīvākā satiksmē uzvesties arī pieklājīgi. Ar šādu pieeju spēj saprasties un sadzīvot vairākums autobraucēju. Tomēr nereti priekšroka tiek dota sliktākajai iespējai: pārākuma uzsvēršanai jeb īstam sadismam, kuru var saskatīt pat caur tumšiem stikliem.
Kas līdzēs? Nez vai pierunāšana. Diemžēl vajadzīgi sodi. Un biežākas ātruma kontroles akcijas. Vēl labāk – metodisks un neatlaidīgs ikdienas darbs šajā jomā.
