Uzmanības centrā – Latvijas simtgade 8
Dace Melbārde ir izvairījusies no radikālu reformu pieteikšanas kultūrpolitikā, kas dažās jomās būtu nepieciešams, tomēr viņai ir izdevies iekustināt būtiskus procesus. Skaļāk nekā priekšteči šajā amatā viņa sākusi runāt par kultūrā nodarbināto zemo algu problēmu, un tās patiešām nedaudz pieaugušas muzeju darbiniekiem, arī bibliotēku, mūzikas nozarē, šogad – arī aktieriem. “Aizstāvot 2016. gada budžetu, viņa bija vienīgā ministre, kas gāja uz visām sēdēm Finanšu ministrijā, lai aizstāvētu kultūras budžetu. Arodbiedrību viedoklis tiek uzklausīts, pārrunāts, izvērtēts,” saka Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas priekšsēdētājs Aldis Misēvičs.
Pēdējā gada laikā Daces Melbārdes retorikā liela vieta bijusi Latvijas simtgadei, uz ko gatavoties mobilizēta vismaz kultūras sabiedrība. Līdz starpfiniša taisnei novests radošo cilvēku gadiem ilgotais Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums, kas gan šobrīd izskatās iestidzis lēnā un pamatīgā “apgaismošanas” un saskaņošanas procesā. Valdībā aizstāvot Valsts Kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeļa maiņas nepieciešamību, D. Melbārde nevairījās arī no kultūrai tālu stāvošiem un emocionāli iedarbīgiem argumentiem, tomēr viņai neizdevās to aktualizēt šovasar, kad tika palielināts akcīzes nodoklis alkoholam. Pēc izkustēšanās no nulles punkta šis jautājums jau atkal šķietami bezcerīgi iestrēdzis politiskās gribas trūkuma purvā. Mākslas vidē pretrunīgi vērtēts arī lēmums uzticēt Laikmetīgās mākslas muzeja (LLM) ieceres īstenošanu privātiem partneriem “ABLV Charitable Foundation” un Borisa un Ināras Teterevu fondam. Kritiķi teic, ka KM šādi apliecinājusi savu nespēju, turklāt arhitektu vidē neizpratni raisījusi arī situācija, ka KM nav teikusi savu vārdu saistībā ar LMM arhitektūras konkursu, kurā dalībai izvēlēti tikai ārzemnieki.
Ministre ir centusies izveidot saliedētāku komandu, kurai pēdējos gados pievienojušies vairāki ļoti spēcīgi profesionāļi – piemēram, valsts sekretārs Sandis Voldiņš. Arī Nacionālā kultūras padome, kas līdz šim darbojās kā ar neizprotamu jēgu apveltīta butaforija, tagad tiek izmantota kā reāls mehānisms uz āru paužamo viedokļu saskaņošanai.
