Rolands Repša: Latvijas sabiedrība cieši stāv par tradicionālo ģimeni, bet vienlaikus tā ir toleranta pret seksuālajām minoritātēm 34
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aprīlī sarkanais gailis ir plosījies ne pa jokam. Traģiskais ugunsgrēks Rīgā, Merķeļa ielā 8, pirms tam aizdedzināšanas gadījums ar nu jau mirušo Normundu Tukumā, par ko vēl turpinās izmeklēšana, apaugot ar negaidītiem pavērsieniem.
Par traģēdiju Rīgas nelegālajā hostelī viss bija puslīdz skaidrs jau dažas stundas pēc ugunsgrēka apdzēšanas, toties liesmas no incidenta Tukumā strauji pārsviedās uz ideoloģisko cīņu lauku.
Sākotnējā informācija veicināja aizdomas, ka tas bijis homofobisks naida uzbrukums, un daži sociālo tīklu lietotāji steidzās par tā cēloņiem pasludināt Latvijā it kā valdošo tradicionālās ģimenes un heteroseksuālo attiecību aizstāvju neiecietību pret seksuālajām minoritātēm.
Jebkurš noziegums ir nosodāms neatkarīgi no tā iemesliem vai dziļākiem cēloņiem. Var tikai novēlēt Tukuma policijai un tās Zemgales kolēģiem veiksmi atšķetināt visus šī gadījuma apstākļus un atrast vainīgos, ja tādi būs.
Galvenā diskusija tagad sāk vērpties ap jautājumu, cik pamatoti ir šīs traģēdijas sakarā sniegt ideoloģiski skaļus paziņojumus, kas, manuprāt, pauž maldīgus vispārinājumus par Latvijas sabiedrības tolerances trūkumu pret LGTB kopienu un nevajadzīgi sakāpina emocionālo atmosfēru.
Uzdrošinos izteikt subjektīvu viedokli, ka, jā, Latvijas sabiedrība kopumā ir konservatīva un cieši stāv par tradicionālo ģimeni un heteroseksuālajām attiecībām, bet vienlaikus tā ir pietiekami toleranta pret seksuālajām minoritātēm.
Mēs negribam redzēt pārāk demonstratīvas homoseksualitātes publiskās izpausmes kā, piemēram, “praidu” pašā Rīgas centrā (kur to redz arī nepilngadīgie) vai uzkrītošas laulību ceremonijas, bet vienlaikus latvieši pilnīgi mierīgi pieņem, ka lesbiešu un geju pāri dzīvo kopā un netraucēti kaļ savu laimi.
Ilustrācija Latvijas sabiedrības mierīgumam – vienīgie ievērības cienīgie grautiņi Latvijā ar desmitiem ievainoto un aizturēto notika 2009. gada 13. janvārī pēc finanšu krīzes iestāšanās.
Domāju, tā ir neslikta bilance trīsdesmit gadu neatkarības laikam! Mēs kopumā esam nosvērti un pacietīgi, pat kovida laikā bija tikai viena liela protesta demonstrācija 12. decembrī, kamēr citās valstīs uz ielām izgāja tūkstoši un tika laisti darbā ūdensmetēji.
Salīdzinājumam atcerēsimies, kādus eksistenciālus satricinājumus piedzīvoja Savienotās Valstis pērnvasar un šogad 6. janvārī ar uzbrukumu Kapitolijam.
Kā zināms, sadursmēs ar policiju melnie iedzīvotāji Amerikā iet bojā bieži, taču tieši Džordža Floida nāve, pateicoties kaislībām soctīklos, ātri izvērsās par revolūcijai līdzīgu BLM kustību.
LGBT kopiena Latvijā ir labi organizēta un pietiekami kareivīga savu uzskatu paušanā un attiecīgu lēmumu un likumu lobēšanā.
Faktiski tā tam arī normāli būtu jābūt – savas intereses sabiedrības grupām ir jāaizstāv. Tomēr, konkrēti LGBT gadījumā, šeit slēpjas arī zināmi riski, jo tradicionālās ģimenes un attiecību jautājumi ir ideoloģiski ļoti jūtīgi.
Tēlaini sakot, asi LGBT kopienas pārmetumi vai ideoloģiski uzbrukumi tradicionālajam vairākumam ir kā raustīt lauvu aiz ūsām! Ideāli abām pusēm būtu jābūt atturīgām ar emocionāli sakāpinātu savu viedokļu paušanu, lai pārāk nesašūpotu mūsu Latvijas kopīgo laiviņu.
Ideoloģiskās kūlas aizdegšanos var preventīvi novērst, pirmkārt, pieņemot izmaiņas likumos vai beidzot pieņemot Kopdzīves likumu, kas ļautu homoseksuāliem pāriem legalizēt savas attiecības.
Bet tas ir jāizdara gudri, lai vienlaikus netraumētu tradicionālās ģimenes un attiecību jēdzienu.
Otrkārt, šādu asu diskusiju nedrīkst atstāt tikai sociālo tīklu ziņā, kas pēc būtības ir mežonīgi virtuālie džungļi praktiski bez jebkādiem noteikumiem. Kur nakts tumsā baros salasās plēsoņas un mēģina nomedīt vientuļu antilopi.
Ja grib nopietni diskutēt, tad visiem jānāk ārā no ekrāniem, LGTB kopienai jāsēžas pie galda ar konservatīvajiem un jāmēģina vienoties par abām pusēm pieņemamiem kompromisiem. Tas ir grūti, bet demokrātijā cita ceļa nav.
Rezumējot – es nedomāju, ka tādā laimīgā Dieva nostūrī ka Latvija ir iespējams sakurt kaut ko līdzīgu BLM kustībai Amerikā, tomēr ar “spičkām” rokās sausai ideoloģiskajai kūlai labāk netuvoties!
