Uzticēšanās zālēm vairo slinkumu. Saruna ar ārstu Jāni Raibartu 3
Sestdien Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnā pasniegs Rīgas Stradiņa universitātes emeritētajam profesoram, ārstam Jānim Raibartam. Pagodinoši, ka tas ir nevis dažu cilvēku, bet gan daudzu ārstu balsojums.
Laureātam šonedēļ, 17. septembrī, apritēja 75 gadi. Viņaprāt, tas ir vecums, kad aktīvais dzīves skrējiens ir jāpiebremzē, tāpēc šogad dakteris Raibarts devās pensijā, bet tas nenozīmē, ka pēc viņa gandrīz piecdesmit gadu uzkrātajām zināšanām vairs nav pieprasījuma. Tas ir pietiekams, kaut tikai spēka pietiktu, lai visus lūgumus izpildītu! Profesors balvas pasniegšanas dienā Ventspilī teātra namā “Jūras vārti” uzstāsies ar lekciju “Pārdomas un ieteikumi hipertensijas pacientu ārstēšanā”.
– To vien dzird, ka veselības aprūpē iestājusies krīze un katastrofa. Jūs ar medicīnu esat ciešā saskarsmē kopš 1967. gada. Kurš laiks šai jomai bijis vislabvēlīgākais?
J. Raibarts: – Šo jautājumu uzdodiet veselības aprūpes administratoriem. Pedagoģijā, kur esmu strādājis lielāko sava mūža daļu, veselības aprūpes neveiksmes, neizdarības nav jūtamas.
No 1973. gada līdz pat aiziešanai pensijā skoloju topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātē – piektā un sestā kursa studentiem vadīju praktiskās nodarbības iekšķīgajās slimībās. Šo darbu neietekmē veselības ministra meklēšanas problēmas vai citas veselības aprūpes jomas politiskās ķibeles.
Kad mani ievēlēja par docentu, palīdzēju kolēģus konsultēt par neskaidriem pacientu saslimšanas gadījumiem Rīgas 1. slimnīcas nodaļās. Likām galvas kopā, lai noskaidrotu diagnozi un atrastu labāko ārstēšanas variantu. Strādājām un nesūrojāmies.
