Ilze Kuzmina: Vēlme pakāpties uz Šuplinskas muguras bija pārlieku liela 51
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā izrādījās, ka baumas par izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas iespējamo nomaiņu ir patiesas, un nu Latvijā jau ir jauna izglītības un zinātnes ministre – Anita Muižniece.
Arī viņa ir no Jaunās konservatīvās partijas (JKP). Tātad no smagās nastas – Izglītības un zinātnes ministrijas – JKP nav tikusi vaļā.
Patiesībā tā dabūjusi sev vēl vienu potenciālu akmeni kaklā – Labklājības ministriju.
“Vēsture rādīs, vai rīkojāmies pareizi,” teica JKP līderis Jānis Bordāns par I. Šuplinskas nomaiņu. Vēsture rādīs arī to, vai tādā veidā partijas var uzlabot reitingus: (JKP reitings šopavasar bijis 3,9 – zemākais starp valdības partijām).
Līdzšinējā pieredze liek domāt, ka ne: izglītības ministrs var būt tikai nepopulārs vai nemanāms. Un nemanāma I. Šuplinska, protams, nebija. Nav pamata domāt, ka tāda būs A. Muižniece.
Turklāt ilgtermiņā no nemanāma ministra, kas tikai atsēž doto laiku, sabiedrībai nebūtu nekāda labuma.
Pārmest kādam konkrētam šīs valdības ministram zemu popularitāti ir pat nekorekti, jo nepopulāra ir visa valdība. Vismaz tā rāda SKDS pēc portāla “lsm.lv” pasūtījuma veiktā aptauja: valdības darbu kritiski vērtē 71 procents aptaujāto.
Savukārt katra ministra popularitāte pēc “Neatkarīgās” pasūtījuma tika pētīta pagājušā gada nogalē. Un tad I. Šuplinskas nepopularitāte sasniedza vien 59 procentus: sanāk, ka viņa tomēr bija mazāk netīkama tautai nekā valdība kopumā.
Kāpēc Šuplinska bija jānomaina, to JKP līderi tā arī nav atklājuši: neskaidri runāts par sabiedrības interesēm, par to, ka neesot bijusi gana laba sadarbība ar sociālajiem partneriem.
Tiesa, kašķis starp nu jau bijušo ministri un skolotāju arodbiedrības vadību bija pastāvīgs, savukārt augstskolas nav apmierinātas ar plānotajām izmaiņām to pārvaldībā.
Taču I. Šuplinska nav vienīgā JKP ministre, kas nav varējusi sadzīvot ar nozari. Pats Bordāns vēl nesen konfliktēja ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Aigaru Strupišu, un Tieslietu padome, kurā sapulcējušies šīs nozares grandi, nostājās A. Strupiša, nevis ministra pusē.
Iespējams, tas, ka pats nav mācējis saprasties ar nozares pārstāvjiem, liek J. Bordānam laipot, kad viņam jautā par I. Šuplinskas atlaišanas iemesliem.
JKP pārstāvji pēdējās dienās mēģinājuši uzsvērt, ka I. Šuplinskas nomaiņa ir kopīgs valdošās koalīcijas, nevis tikai partijas lēmums.
Sava ietekme Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, kā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājam Arvilam Ašeradenam (abi “Jaunā Vienotība”) uz ministres nomaiņu varētu būt.
A. Ašeradens vēl nesen bija sašutis par to, ka IZM atteicās parakstīt memorandu par datora sagādāšanu katram skolēnam.
Turklāt A. Ašeradena vadītajā komisijā bieži vien varēja “izbaudīt” IZM parlamentārā sekretāra Reiņa Znotiņa komunikācijas stilu.
Saeimā, apspriežot likumprojektus, ierasts ar cieņu uzklausīt parlamenta pieredzējušo juristu padomus, pat ja ne vienmēr tie tiek ņemti vērā, taču R. Znotiņš allaž zināja labāk, kā ir pareizi, un to pauda visai neiecietīgā un augstprātīgā veidā.
Protams, R. Znotiņš nav I. Šuplinska, taču ministrs parasti izvēlas parlamentāro sekretāru, un tā nu sanācis, ka līdz ar I. Šuplinsku ministrijā vairs nebūs arī R. Znotiņa.
Tomēr JKP nevajadzētu slēpties aiz koalīcijas muguras: skaidrs, ka JKP skaitliskā loma valdības koalīcijā ir gana nozīmīga, lai tā būtu varējusi aizstāvēt I. Šuplinsku, ja vien būtu to gribējusi.
Protams, nevar teikt, ka I. Šuplinska allaž būtu darbojusies nekļūdīgi, taču viņa tiecās uz nozares attīstību.
Var nepatikt pārmaiņas, bet atstāt visu, kā ir, piemēram, augstskolu pārvaldībā, nozīmētu saglabāt viduvējību.
Turklāt pamazām, citu valstu augstskolām attīstoties straujāk, pat viduvējais līmenis pārvērstos zemā līmenī.
Mūžīgi diskutējot un sarunājoties, pārmaiņas ieviest nav iespējams. Domājams, to saprot arī Šuplinskas gāzēji, taču vēlme pakāpties uz viņas muguras bija pārlieku liela.
Diemžēl I. Šuplinskas ministrēšana un jo sevišķi tās nobeigums no ienākšanas politikā var atbaidīt citus augsti izglītotus profesionāļus.
Šuplinskas gadījums kārtējo reizi pierādījis, ka politikā draugu nav, ir tikai intereses, un visbiežāk tās nav ne sabiedrības, ne arī valsts intereses.
