Atlantīdas nogrimšanas šausmīgā patiesība: globāli kosmiski kari, kuros bijusi iesaistīta arī mūsu planēta 83
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsdienās attīstītā katastrofu teorija pauž par to, ka visā cilvēces vēstures gaitā, jo sevišķi vissenāko civilizāciju pastāvēšanas laikā, ko tā dēvētā oficiālā zinātne joprojām nemaz nevēlas atzīt, uz mūsu planētas notikušas tik vērienīgas kataklizmas, ka to rezultātā bojā gājusi pārliecinoši lielākā daļa dzīvo būtņu, ieskaitot arī cilvēkus.
I
Par vienu no tādām kataklizmām, ko kristiešu Bībelē dēvē par grēku plūdiem, jau kopš neatminamām sendienām vēstī teju vai visu pasaules tautu folklora. Tostarp nav lāgā skaidrs, par ko šajā gadījumā īsti ir runa: par vienu un faktiski pēdējo no tādu kataklizmu virtenes vai tomēr par veselu sēriju tādu periodisku katastrofu? Protams, pilnībā izsmeļošas atbildes šeit nav, ir tikai dažādi pieņēmumi, un tie katrā ziņā ir visnotaļ interesanti.
Virkne neatkarīgo pētnieku pauduši uzskatu, ka tādas katastrofas savulaik bijušas sekas globāliem kosmiskajiem kariem, kuros bijusi iesaistīta arī mūsu planēta.
Un šādi kari varētu būt notikuši vairākkārt, pirms aptuveni 13, 30 un 70 tūkstošiem gadu.
Turklāt pirms 70 tūkstošiem gadu kādai nehumanoīdas izcelsmes citplanētiešu rasei izdevies novirzīt tieši uz Zemi gigantisku asteroīdu (vai arī jebkuru citu pietiekami liela izmēra kosmisku ķermeni), kas izraisījis neticami lielu un postošu megacunami, un tas savukārt nomēza no zemes virsmas lielāko daļu tolaik tur mītošo dzīvo radību. Ir pilnībā iespējams, ka tajā reizē notikusi arī Zemes ass nobīde, kas attiecīgi izraisījusi globālas klimatiskās izmaiņas.
Par labu hipotēzei par to, ka tāda katastrofa varētu būt notikusi aptuveni tajā laikā, runā arī gluži nesen noformētās atziņas, kuras pauda krievu profesionālais ģeofiziķis, paleoklimatologs un klimatisko katastrofu izraisītās ietekmes pētnieks Valērijs Jurkovecs un viņa kolēģis – DNS ģenealoģijas pētniecības profesors Anatolijs Kļosovs, kurš konstatējis, ka tieši tajā laika posmā krasi samazinājusies uz Zemes mītošo cilvēku populācija.
Savā darbā “Jūsu DNS ģenealoģija” Kļosovs daudz balstījies tieši Jurkoveca veikumā un atziņās, galvenokārt uzsverot, ka ģeofiziķim esot izdevies sarūpēt pietiekami daudz pierādījumu tam, ka laika posmā pirms 57 un 71 tūkstoša gadu Klusajā okeānā iekritis gigantiski liels kosmiskais objekts, izraisot tā dēvēto kosmogonisko cunami.
Izmēra ziņā šis objekts bijis vismaz 11 kilometru diametrā (!), taču izraisīto katastrofālo seku rezultātā pat ļoti ievērojami pārspējis visus iepriekšējos līdziniekus.
Vēstīts, ka aptuveni 100 metru diametrā liela akmens meteorīta nokrišana uz sauszemes izraisa katastrofālus postījumus ne vairāk kā viena kilometra rādiusā un plus vēl arī pietiekami spēcīgas darbības seismisko cunami. Taču tajā gadījumā, ja liels kosmiskais objekts iekrīt okeānā, postošas sekas ir ievērojami lielākas, turklāt no tā parasti rodas cits citam sekojoši vairāki gigantiski viļņi.
Savukārt, ja nokritušais asteroīds ir jau 11 kilometrus liels, tas vienkārši pārsniedz okeāna dziļumu jebkurā tā vietā, neizbēgami sasniedzot tā dibenu, un šīs sadursmes brīdī praktiski bez lielām problēmām var pārsist salīdzinoši ne pārāk biezo (vidēji septiņi kilometri) okeāna garozu, kas izraisīs izvirdumu un līdz ar to arī vēl papildu gigantiskus cunami viļņus.
II
Atklātā okeānā cunami izplatās ar ātrumu līdz 700 kilometriem stundā, t. i., kā lidmašīna. Kosmogēniskie megacunami veido gigantiskus viļņus, kas veļas pāri kontinentiem. Jurkovecs paudis, ka tieši tāds megacunami pirms aptuveni 70 tūkstošiem gadu (konkretizēts – plus/mīnus 6000 gadu) gluži kā govs “nolaizījis” no zemes virsmas tolaik tur mītošo civilizāciju, kam atbilstoši ģeoloģijas un paleoklimatoloģijas vērtējumiem sekojusi ļoti strauja uz Zemes valdošo klimatisko apstākļu vispārējā pasliktināšanās.
Tostarp saistībā ar to radies ne tikai ievērojams klimatisko apstākļu pasliktinājums, bet vēl arī krietns postījums daudzos citos aspektos. Arī pirms aptuveni 70 000 gadu notikušais vulkāna Toba izvirdums var nejauši sakrist ar teju vai visas cilvēces izzušanu. Bet varbūt arī nemaz ne tik ļoti nejauša bijusi šī sakritība, kas zina?
Tas, ka tieši tajā laikā Jurkoveca piedāvātajās paleoklimatiskajās līknēs vērojama krasa putekļu daudzuma palielināšanās atmosfērā, vispārēja temperatūras samazināšanās un ledāju kopējās masas palielināšanās, katrā ziņā nebija cilvēcei nekāda dāvana, taču tas tomēr arī vēl neliecina par kaut kādu megacunami.
Bet tas fakts, ka papildus visam minētās paleoklimatiskās līknes liecina par ļoti krasu sāls koncentrācijas palielināšanos visā Antarktīdā jeb tātad par to, ka visu šo kontinentu apskalojis jūras ūdens, jau vērtējams kā globāla rakstura anomālija.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka ledus paraugi abās zemeslodes puslodēs liecina par strauju nātrija daudzuma palielināšanos ledū, bet tas tur varēja nokļūt tikai kopā ar jūras ūdeni. Aprēķināts, ka šis absolūti ekstraordinārais notikums risinājies pirms aptuveni 68 000 gadu.
Tādējādi, kā uzsvēris Jurkovecs, visi tā laikposma katastrofālie notikumi var izrādīties sasieti vienotā mezglā, un šie dati katrā ziņā pietiekami lielā mērā liecina par tās kosmogēniskās katastrofas mērogu, kas uz Zemes notikusi pirms 57–71 tūkstoša gadu. Kaut kas tāds pat nemaz nevarēja pēc sevis uz planētas atstāt kaut ko dzīvu. Taču, izrādās, tomēr ir gan atstājis…
III
Saistībā ar šeit minētajiem krievu pētnieku secinājumiem un daudziem viņu kolēģu pētījumiem visā pasaulē var izvirzīt pieņēmumu par to, ka šīs gigantiskās kataklizmas laikā tad arī zem okeāna ūdens masām nogrima un vēlāk vēl Zemes ass nobīdes rezultātā un vairāku kilometru biezuma apledojumā pilnībā gāja bojā tieši tajā laikā eksistējusī augstu attīstītā civilizācija (visdrīzāk – Atlantīda), kas mita tagadējās Antarktīdas teritorijā.
Tieši tur saistībā ar patlabanējā klimata iespaidā notiekošo ledāju kušanu no periodiski atrastajiem dažādiem artefaktiem veidojas slepena pētnieciskā darbība daudzu pasaules ekonomiski attīstītāko valstu izpildījumā, kā arī daudzu augsta ranga valsts vadītāju jeb tā dēvētās pasaules elites pārstāvju regulārās “ekskursijas” uz šo mūsdienās apledojušo kontinentu, kur acīmredzot ir gan ko redzēt, gan uzzināt, gan saprast par mūsu vēsturi un, iespējams, arī labāk apjēgt to, kas mūs sagaida nākotnē.
