Māris Zanders: Vai ungāri ir aizmirsuši 1956. gadu? 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ņemot vērā tīmeklī bez maksas atrodamās informācijas apjomu, neredzu jēgu pārstāstīt 1956. gada sacelšanās Ungārijā cēloņus un norisi. Ja pavisam īsi: notikumi 1956. gada rudenī, kuru dēļ bojā gāja apmēram 2500 ungāru un aptuveni 200 000 bija spiesti emigrēt, uzskatāmi par vienu no spilgtākajām lappusēm Austrumeiropas tautu centienos dzīvot neatkarīgāk un nebaidīties runāt pretī “Lielajam brālim”.
Šādā kontekstā varu iedomāties, ka tie, kuri simpatizē Ukrainai un seko arī līdzi Eiropas valstu rīcībai, ir sarūgtināti un neizpratnē par Ungārijas Kremlim draudzīgo pozīciju.
Vairumā gadījumu tā tiek skaidrota ar premjera Viktora Orbāna un viņa partijas pasaules skatījumu, tomēr, ņemot vērā, ka 2. aprīlī notikušajās parlamenta vēlēšanās Orbāns salīdzinoši pārliecināti uzvarēja, ir pamats apgalvot, ka arī Ungārijas sabiedrības vairākumu šāda Orbāna politika vairāk nekā desmit gadu garumā apmierina.
Protams, Orbāna faktoram ir liela nozīme. Viņš konsekventi ir īstenojis politiku, ko saudzīgi varētu apzīmēt par risku sadalīšanu, tiecoties uzturēt labas attiecības ne tikai ar Krieviju, bet arī Ķīnu – valstīm, kurām neinteresē, ar kādiem līdzekļiem un paņēmieniem premjers veido savu iekšpolitiku.
Jāpiezīmē, ka Orbānam šajā ziņā ir, kā saka, stipri nervi – to vajadzētu ņemt vērā arī tiem, kuri paļaujas uz to, ka agrāk vai vēlāk Ungārija savu attieksmi pret Krieviju mainīs.
Atgādināšu, ka Orbāns bija varbūt joprojām ir kvēls Donalda Trampa piekritējs. Tomēr, kad 2019. gadā toreizējais ASV prezidents nodarbojās ar ekonomisko konfrontāciju ar Ķīnu, pieprasot šādu attieksmi arī no sabiedrotajiem, Orbāns spītīgi aizstāvēja Ungārijas jau notiekošo sadarbību un sadarbības plānus ar Ķīnas kompāniju “Huawei”, kura Trampam bija, atvainojiet, kā sarkana lupata bullim. Īsi sakot, Orbāns bija un būs, žargonā izsakoties, sarežģīts pacients.
Tomēr kā tad ar to, ko sauc par tautu, ar pašiem ungāriem? Interneta izdevums “Visegrad Insight” 2020. gada 13. aprīlī publicēja materiālu par Ungārijas jauno laiku trim redzamākajiem politiķiem – Miklošu Horti (1920.–1944.), Janosu Kadaru (1956.–1988.) un Viktoru Orbānu.
Kā nojaušat pēc dzīves gadiem, pirmie divi ideoloģiski bija pilnīgi pretējās pozīcijās, tomēr izdevuma skatījumā svarīgāks ir cits aspekts – Ungāriju simts gadu periodā septiņdesmit gadus ir vadījuši tikai trīs vīri. Tā teikt, zināma slieksme uz “saimnieka”, “stingrās rokas” modeli politikā ir samanāma.
Tomēr, manuprāt, vēl būtiskāk ir tas, ka ne jau Orbāns un viņa aprindas vien nekādu labo prātu uz Rietumeiropu netur (tādēļ apelēšana pie ungāru piederības Rietumu demokrātijām nestrādā). Runa ir par 1920. gadā noslēgto Trianonas līgumu, kura rezultātā Pirmajā pasaules karā Vācijas un Austroungārijas pusē karojošā Ungārija zaudēja ne tikai pieeju jūrai, bet arī prāvas teritorijas.
Tas, ka šajās teritorijās ungāru bija mazākums, tādēļ šo zemju nonākšana Rumānijas, Čehoslovākijas u. c. kaimiņu kontrolē zināmā mērā bija loģiska, nemazina lielas daļas ungāru sabiedrības sāpes un niknumu par šo, viņuprāt, nodarījumu.
Savukārt, ja kādu izbrīna simts gadus senu notikumu ietekme uz šodienas politiku, tad atļausiet atgādināt, ka neba ungāri ir vienīgie.
Te nav runa par to, vai viņu t. s. vēsturiskā trauma ir pamatota vai nē – runa ir par kolektīvo atmiņu, kurai visbiežāk ar sausiem faktiem ir maz sakara. Vēl vairāk – ungāru kolektīvajā atmiņā ir arī stāsts par Mohāčas kauju 1526. gadā, kad ungāri – viņu skatījumā – izglāba kristīgo Eiropu no Osmaņu impērijas, par ko Eiropa atbildēja ar, kā saka, melnu nepateicību (pēc ungāru domām).
Es nekādā ziņā neattaisnoju Orbānu vai ungārus. Galu galā pat domstarpības ar Kijivu par ungāru minoritātes Ukrainā tiesībām var risināt, nepiespēlējot Putinam.
Mans vēstījums ir par to, kas notiek, kad kādas tautas viedoklis par savu atšķirīgumu un īpašo vietu vēsturē (pārāki par citiem, bet daudz cietuši), īsi sakot, kad vēsturiskās atmiņas konstrukcijas ietekmē šodienas politiku un elementāru cilvēcisku līdzjūtību.
