Vairāk skaidrības par 1934. gada 15. maiju 0
14 gadi – tik ilgam laikam bija jāpaiet, lai līdz lasītājam nonāktu grāmata “Apvērsums: 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos”. Tās izdošanu kavējis gan naudas trūkums, gan organizatoriskas grūtības, gan šaubas, vai ”neērtais” datums vispār būtu tik apjomīgā darbā jācilā.
Žurnāla “Latvijas Arhīvi” sērijā “Vēstures Avoti” izdotā 575 lappušu grāmata dienasgaismu ieraudzījusi, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda, AS “Latvijas gāze” un Austrālijas latvieša Jāņa Vējiņa atbalstam, kā arī Latvijas Arhīvistu biedrības pārliecībai, ka iesāktais jānoved līdz galam. Kārļa Ulmaņa apvērsumam veltītais darbs, kurā lappušu absolūto vairākumu aizņem laikabiedru liecības un dokumenti (daudzi no tiem pirmpublicējumā), savā tapšanā paspēja pārdzīvot Latvijas arhīvu sistēmas reorganizāciju un divas ekonomiskās krīzes – 1998. un 2007. gada. Arī grāmatas sastādītāji, vēstures doktori Valters Ščerbinskis un Ēriks Jēkabsons, jau sen vairs nav arhīvu sistēmas darbinieki. Kā izdevuma atvēršanas svētkos aizvadītajā piektdienā atzīmēja Ščerbinskis, pie fundamentālā krājuma veidošanas ķerties savulaik mudinājusi atskārsme, ka zināšanas par 1934. gada 15. maija notikumiem ir ļoti fragmentāras, trūcīgas, pretrunīgas. To dienu liecinieki pat laika apstākļus apraksta katrs no savas uztveres skatpunkta.
”Ulmaņa līdzgaitnieks Alfrēds Bērziņš vēlāk 16. maiju atcerējās kā saulainu dienu, kad viņš, putniņiem čivinot, pastaigājies pa Brīvības bulvāri. Tikmēr kāds sociāldemokrāts šo dienu aprakstījis kā padrēgnu, lietainu. Grāmatas mērķis bija parādīt notikumu gaitu, noskaidrot, kāpēc apvērsums notika, kā tas notika un kādas bija tūlītējās sekas,” skaidroja vēsturnieks.
Darbam “Apvērsums: 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos” materiāli vākti ne vien Latvijas, bet arī Lietuvas, Somijas, Polijas un Vācijas arhīvos. Izmantoti dokumenti angļu, itāliešu, vācu, somu, poļu, čehu, zviedru, japāņu, igauņu, lietuviešu valodā. Viss vākums izkārtots sešās nodaļās, kur pirmajā atrodamas apvērsuma līdzdalībnieku un laikabiedru atmiņas, kā arī padomju apcietinājumā pēc daudziem gadiem sniegtās liecības; otrajā ir dokumenti par apvērsuma sagatavošanas gaitu un politisko kontekstu; trešajā – dokumenti par apvērsuma norisi, notikumiem 16. – 17. maijā; ceturtā nodaļa stāsta par pēcapvērsuma norisēm, sabiedrības noskaņojumu; piektajā apkopoti ārvalstu diplomātisko un militāro pārstāvju ziņojumi par Latvijā notikušo, bet sestā atspoguļo Latvijas Ārlietu ministrijas aktivitātes, veidojot ārzemēs priekšstatu par izmaiņām valstī.
Katram dokumentam ir plaši komentāri, jo bez tiem pat vēstures lietās puslīdz zinošs lasītājs ne vienmēr sapratīs, kas domāts ar to vai citu vārdu, frāzi. Īpaši tas attiecināms uz Vilhelma Muntera dienasgrāmatas fragmentiem. ”Likumi, memorandi, politiskās policijas ziņojumi, sarakste starp valsts iestādēm – dokumenti ļauj sekot līdzi apvērsuma norisēm dažādos līmeņos. Arī sociālajā un politiskajā,” stāsta Valters Ščerbinskis.
Pirms dokumentālās daļas kā grāmatas ievads dotas vairāku autoritatīvu vēsturnieku esejas, kas katra apskata savu jautājumu loku: 1934. gada 15. maija apvērsuma cēloņus, norisi un sekas, reakciju ārzemēs, analizē autoritārisma viļņus Eiropā pēc Pirmā pasaules kara un Kārļa Ulmaņa autoritāro ideoloģiju.
Krājuma līdzautors – LU profesors Ēriks Jēkabsons – atzina, ka tā izdošana, lai arī ir svarīgs notikums, tomēr nenozīmē, ka tagad viss par 15. maija apvērsumu būtu pateikts un šo lietu varētu nolikt plauktā. Pasaules pieredze liecina, ka par katru vēsturisku notikumu iespējams uzrakstīt desmitiem grāmatu un katrā no tām atradīsies kas jauns gan faktu, gan traktējuma ziņā.
