Vajadzīgas radikālas pārmaiņas 1
Labdien! Izlasīju interviju ar Mārtiņu Bondaru (“LA”, 6.02.), un bažas par mums tikai aug augumā. Dombrovska “laikā” nezin kāpēc bija lielāka drošības sajūta.
Jo vairāk redzu un dzirdu Straujumas kundzi, jo lielāku nepārliecinātību par sevi viņa manī vieš un līdz ar to par visu, kas notiek pašreizējā valdībā. Ļoti daudz kur piekrītu Bondaram, bet tuvojas vēlēšanas un katrs jau savas spalvas vēlas spodrināt! Bet, ja radikālu pārmaiņu nebūs, tad nespēju iedomāties, kas ar mums notiks. Manuprāt, Bondars varētu būt viens no potenciālajiem reformu nesējiem, lai gan uz pieres nevienam nekas nav rakstīts! Vai mazums piemēru, kad esam smagi vīlušies. Jau ar eiro ieviešanu – nu nākas pierast pie jaunajām cenām. Tas vēl nav beidzies, cels cenas elektrībai, kam sekos loģisks turpinājums – pārtika būs dārgāka, jo ko gan var saražot bez elektrības? Vienlaikus valdība runā par nabadzības un nevienlīdzības mazināšanu valstī. Taisnība, ka nevienlīdzība un nabadzība ir divi atšķirīgi lielumi!
Man šķiet, ka ir zināma cilvēku kategorija, kas grimst aizvien lielākā nabadzībā. Būtu ļoti vērtīgi, ja kāda kuplāka valdības delegācija pabraukātu pa novadiem – pašvaldībām, skolām, bērnudārziem, sociālajām mājām – un kopā ar sociālajiem darbiniekiem apciemotu maznodrošinātās ģimenes. Aptaujātu cilvēkus, kāpēc viņi dzīvo tā, kā dzīvo. Vai tiešām vainīgs tikai slinkums un nevēlēšanās strādāt? Jā, ne jau visi var būt biznesmeņi, ne jau visiem ir pa spēkam dibināt savas ražotnes. Bet cilvēkiem vajag elementāras darba iespējas un nevajag barot sliņķus ar pabalstiem.
