– Bet vai prezidentam jādara tas darbs, kas vairāk tomēr ir valdības un Saeimas ziņā? 2
– Tā nav, vienkārši prezidentam jābūt proaktīvam, viņam pašam jāpiedalās politiskās darbakārtības veidošanā, nevis tikai jāreaģē uz to, kas nāk no citām varas institūcijām.
– Līdzšinējais prezidents Andris Bērziņš iesniedza divas likumdošanas iniciatīvas – par Ministru kabineta darba pilnveidošanu un par politisko partiju stiprināšanu un to atbildības paaugstināšanu. Abas “iestrēga” kaut kur Saeimas kabinetos.
– Kas liedza Bērziņa kungam iet uz Saeimu un runāt ar frakciju pārstāvjiem? Ja es būtu prezidents, es šādas tikšanās varbūt rīkotu katru otro nedēļu. Iespējams, Bērziņa kunga priekšlikumi nebija tik nozīmīgi, lai par tiem cīnītos, taču Latvijā ir daudz svarīgu jautājumu, kur ir vērts ieguldīt darbu un enerģiju, lai beidzot būtu izmaiņas. Tagad, kamēr uzturējos Latvijā, es noklausījos divas Saeimas sēdes – par apspriežamajiem jautājumiem pat īsti nebija debašu. Un tad nepārsteidz aptaujas, kas rāda, ka iedzīvotāju uzticēšanās parlamentam ir ļoti zema. Katrā ziņā, man šķiet, ka 6. Saeimas laikā likumdošanas darbs bija daudz būtiskāks. Piemēram, es pats, tolaik būdams Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs, uzrakstīju Informācijas pieejamības likumu. Tagad Saeimas deputāti pārsvarā apstiprina to, kas nāk no valdības.
– Ir viedoklis, ka Latvijai vajadzīgs tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām. Tas arī vairāk atbilstu jūsu aprakstītajam valsts vadītāja tēlam.
– Es neesmu pārliecināts, ka šādas izmaiņas nepieciešamas. Runājot par tautas vēlētu prezidentu – varbūt ar laiku to varētu darīt, bet šobrīd šāds lēmums saistās ar riskiem, ka vēlēšanu iznākumu ietekmēs nauda, kas tiks ieguldīta pirmsvēlēšanu kampaņā.
– Runājot par Levita kandidatūru, daži norāda, ka viņš neder, jo pārāk ilgi bijis prom no Latvijas, nepazīst politisko vidi. Tas pats attiecas uz citiem ārzemju latviešiem, ja viņi izteiktu gatavību kandidēt. Bet vai tiešām to var uzskatīt par trūkumu?
– Noteikti ne. Varbūt, ja cilvēks nekad nav bijis Latvijā, atbrauc te un uzreiz kļūst par prezidentu, varētu būt zināmas problēmas. Taču, ja viņš ir bijis ciešā kontaktā ar Latviju, tad dzīvesvieta vien nav šķērslis. Es pats uzskatu, ka pazīstu Latvijas politisko vidi labāk nekā daudzi Latvijā dzīvojoši politiķi, jo esmu tai cītīgi sekojis jau kopš 90. gadu sākuma. Lasu, interesējos, regulāri apmeklēju Latviju – ne tikai Rīgu, bet dažādus novadus, tiekos un runāju ar cilvēkiem. Toties ārzemju latviešiem ir priekšrocības, kādu varbūt nav politiķiem Latvijā, – ārzemju kontakti un pazīšanās. Es sirsnīgi ieteiktu nākamajam Latvijas prezidentam, lai kurš tas būtu, izmantot ārzemju latviešus kā lobiju. Izraēlieši to dara ļoti sekmīgi, kāpēc mēs to nevarētu?
