Verdzība nav brīvprātība 0
Tā kā atkal tuvojas 16. marts, mēģināšu palīdzēt atšķetināt samezglojumu, kurā nacistiskās Vācijas ideologi pameta latviešus. Tā lielā patiesība ir – neviens vācietis nacistiskā režīma laikā nav teicis, ka kāds latvietis varētu būt SS piederīgais. Vācijā dominēja rasisma princips, kas nepieļāva izņēmumus.
Saukt kādu nevācieti par SS nozīmētu vāciešos izraisīt smieklus. Līdzīgu viedokli pieņēma vairākas pēckara Vācijas tiesas. No kāda fonda latviešu leģiona veterāni mūsdienās saņem Vācijas pensijas, nezinu teikt, bet nedomāju, ka tās nāktu no kaut kāda ”Waffen-SS” fonda.
Lai gan oriģinālie latviešu leģiona organizētāji, kā Aleksandrs Plensners un Arturs Silgailis, kas savas zināšanas ir atstājuši rakstos, zināja, ka leģionāri nav SS piederīgie, taču savus uzskatus viņi pie lielā zvana nekāra. Atsaukties uz latviešu leģionu kā ”Ieroču SS”, ko visai bieži dzirdam šodien, man šķiet, ir pēckara emigrantu ieraža. No nacistu viedokļa tā būtu augstākā ranga ķecerība, par kuru pienāktos bezsaules karceris uz mūžu.
Hitlers, dibinot leģionu, izvēlējās to saukt par ”Lettische SS freiwillige Legion” jeb ”Latviešu SS brīvprātīgo leģionu”. Jāievēro, ka abreviatūra SS ir saistīta ar vārdu ”brīvprātīgo”, nevis ”latviešu”. Autoritatīvā britu vēsturnieka Džona Kīgena grāmatā par SS sistēmas uzbūvi (John Keegen. ”Waffen SS: the asphalt soldiers”) mēs atrastu, ka latviešu leģions nebija nekas unikāls. Tādu zem SS jumta pastāvošu vienību bija pāri trīsdesmit. Tās veidoja no SS savervētiem nevāciešiem, kas, paši nebūdami SS, darbojās SS padotībā. Nosaukt par ”brīvprātīgām” vienības, kas bija piespiedu kārtā mobilizētas, totalitāri imperiālistisku varu kontekstā nav nekas jauns. Līdzīgas vārdu mīklas spēlēja arī padomju vara. Būtu jābrīnās, ka verdzību kāds sauc par brīvprātību!
