VIDEO. Divi Krievijas karavīri pastāsta par savu pieredzi kaujās Ukrainā 90
Divi Krievijas karavīri ir runājuši ar “Current Time” žurnālistu Timofeju Rožanski par savu pieredzi kaujās Ukrainā, aprakstot savu vilšanos par attieksmi pret viņiem – abi sūdzas, ka viņiem ir nenoteikts dienesta termiņš, slikta vadība un slikti apstākļi.
Aleksandrs ir obligātā dienesta karavīrs, kurš šobrīd atrodas atvaļinājumā Krievijā. Viņš ir militārais šoferis.
“Mums nav tansportlīdzekļu. Tie ir spaiņi ar skrūvēm. Tie knapi kust. Tos pat nav iespējams iedarbināt, bet viņi saka: “Tev rīt ir jābrauc”. Komandieri neuztrauc, ka tas apstāsies, kad puiši būs iekšā un pa viņiem tiks mērķēts. Jebkas var notikt,” stāsta Aleksandrs.
Krievija izvērsa neizprovocētu iebrukumu Ukrainā, bet Aleksandrs saka, ka aizstāv savu valsti. Viņš nevēlējās cīnīties, bet jau ir nodienējis gadu. Viņš apgalvo, ka okupētajās Ukrainas teritorijās cilvēki ir vienaldzīgi pret karu:
“Mēs viņiem jautājām: “Kāpēc jūs neaizstāvat savu valsti, savu teritoriju?” Viens vīrietis man atprasīja: “Jūs domājat, ka esmu idiots?” Tad iznāk, ka mēs krievu karavīri esam idioti?”
Otrs krievu karavīrs Ivans, kas sarunājās ar “Current Time”, pašlaik atrodas frontē. Viņš saka, ka viņam ir gana, bet sākumā viņš esot bijis priecīgs cīnīties.
“Tolaik es sevi uzskatīju par patriotu un gribēju cīnīties par Krieviju. Bet redzot visus mūsu armijas plusus un mīnusus, domāju, ka Aizsardzības ministrijai ir ko darīt. Būtībā es ieradot brīvprātīgi. Es būtu varējis aizbēgt, bet to nedarīju. Dažreiz to nožēloju,” saka Ivans.
Abi karavīri arī žēlojas par dzīves apstākļiem ierakumos – dubļiem, aukstumu, izsalkumu un pelēm.
“Daudzi no mums jūtas kā vergi nevis karavīri, tāpēc ka mums nav noteikta termiņa – mēs nezinām, cik ilgi šeit būsim. Jo ilgāk mēs šeit būsim, jo mazāka iespēja, ka pārnāksim mājās,” norāda viņš.
Krievija ir savervējusi notiesātos, lai paplašinātu savas armijas rindas, bet pēc sešiem mēnešiem dienestā viņi saņem apžēlošanu un dodas mājās.
“Visi bijām šokā par notiesātajiem. Kopā ar mums bija viņu vads. Viņi cīnījās mums līdzās kā līdzvērtīgi. Viņi negāja pa priekšu, negāja aizmgurē, cīnījāmies plecu pie pleca… Bet viņi dodas mājās, kamēr iesauktie paliek un mirst,” noslēgumā piebilst Aleksandrs.
