– Labi, tagad par priekšsēdētāju Āboltiņas kundzi. Viņa arī nav ievēlēta, un to var pat izskaidrot ar ļaundarībām, politiķes nenovērtēšanu un citām lietām. Var tā, bet var skaidrot citādi. Bijuši nepatīkami gadījumi arī “Vienotībā”. Vai kongress kā “ģimenes sapulce” to gatavojas skaidrot? Vai atkal spēlēs himnas, dāmas sabučosies ar Briseles dāmām, jo ilgi neredzējušās, un tas būs kongress? 20
– Vispirms – Solvitas Āboltiņas vēlēšanu rezultāts nav dramatisks, nav traģisks. Viņa bija pirmā uzreiz aiz strīpas. Virs strīpas tika Jānis Junkurs, kura pienesums Saeimai bijis tieši nulle. Tā patiešām ir. Taču priekšsēdētāja nav izsvītrota neglābjami, nav atkritusi uz pēdējām vietām. Palikšana aiz svītras ir signāls, bet noteikti nav nāves spriedums. Tālāk – Solvita Āboltiņa ir ļoti spēcīga un spilgta līdere, un to reti kurš noliegs.
– Varbūt tieši tāpēc viņa neatrodas Saeimā ievēlēto sarakstā? Traucējoša?
– Varbūt.
– Varbūt viņai ir slieksme uz vienpersonīgu vadību? Bail no stingrās rokas?
– Robeža starp spēcīgu līderību un autoritārismu ir ļoti trausla vai ļoti sarežģīta.
– Partijā kāds skaidro – kādi argumenti bija tiem, kas lika mīnusu Āboltiņai. Piekrītam visam piesauktajam pozitīvajam, bet ir kas tāds, kas vismaz ņēmis šobrīd pārsvaru, liekot vilkt mīnusu. Vai tā ir pārlieku liela uzstājība un varbūt pašpārliecinātība? Un varbūt tas piemīt ne tikai partijas pirmajai personai, bet visai valdei kopumā – pat augstprātība, uzskats, ka mēs esam nemaldīgi, ka mēs varam runāt un darīt visu, kas ienāk prātā. Zaķis pirms vēlēšanām atļāvās partnerus no NA pielīdzināt Krievu savienībai un nosaukt par vienādi radikāliem! Tas bija bezatbildīgi, koalīcijas attiecības postoši, un daudziem cilvēkiem tas nevarēja patikt.
– Atbildēšu ar salīdzinājumu. Kad cilvēks ziedoņa laikā ieiet mežā, visi putni dzied ļoti skaļi. Ļoti svarīgi visu treļļošanu kaut kā sašaurināt vienā diapazonā un sev novilkt taku, par kuru ej cauri mežam. Valdis Dombrovskis bija izcils līderis tajā ziņā, ka vienmēr spēja redzēt malu cauri mežam viņā pusē – tur, kur kļūst gaišāks. Un viņš spēja turp virzīties, nenoejot no takas. Tas nozīmē spēju koncentrēties konkrētām lietām. Piekrītu, ka reizēm ar to grēko Latvijas politiķi un arī “Vienotības” valde, ka ejam, nenolaiduši acis no takas, uz priekšu un nesadzirdam to putnu dziedāšanu. Kaut kā aizbloķējam viņus, lai nezustu koncentrācija. Tas ir cilvēcīgi, bet bieži vien kļūdaini. Taču no kļūdām ir jāmācās.
