Vīķe – Freiberga: “Es arī neticēju, ka Krievija uzbruktu tiešām visai Ukrainai” 254
LTV intervija ar eksprezidenti Vairu Vīķi – Freibergu (publicējam saīsināti).
Odita Krenberga: Vērtējot šo Uzvaras pieminekļa novākšanas iespaidu uz Latvijas sabiedrību – kāda ir jūsu prognoze, vai tas vairāk apvienos mūsu sašķelto sabiedrību vai sašķels to vēl vairāk?
Es teiktu, ka tie, kas ir vēlējušies samierināties ar to, kas ir vēsturiski noticis un nu jau vairāk kā 30 gadus atpakaļ – tie, man gribētos cerēt, tādi paši arī paliks un nepaliks uzreiz par kaut kādiem komunistu sistēmas un padomju sabiedrības aizstāvjiem, es ļoti ceru.
Tie, kas domāja, ka viņiem tas ir viņu kā kungu tautas varenības, tā sakot, izpausmes pierādījums, un tas viņiem atgādina tos labos vecos labos laikus, kad krievu tauta bija kungu tauta Padomju Savienībā. Un, lai tad viņi saprot, ka tā kaut kas nav pieņemams, nebija pieņemams un nekad nebūs pieņemams.
Krievu propagandas kanālu teksts ir tāds – oficiālā Rīga de facto ir pieteikusi karu Krievijas Federācijai. (..) …Tādas lietas netiks piedotas, tas nepaliks nesodīts! Kā jums šķiet – vai uzbrukums no Krievijas būtu reāls?
Vispirms mums neuzbruks tāpēc, ka viņi patlaban ir ļoti aizņemti Ukrainā. Nabaga ukraiņi nes to visu to smagumu uz saviem pleciem. Un Krievija ir stipri aizņemta ar šo mazo pastaigu, kā viņi to bija iecerējuši. Tajā brīdī, kad konflikts Ukrainā būs pierimis un Krievija atkal, kā varētu teikt, atvilks elpu un sagrupēs spēkus..
Es šobrīd negribu prognozēt neko (..). Viens franču atvaļināts ģenerālis, viņš proponēja, ka tur, kur mums ir Rihtera skala, ko mēs patlaban pazīstam, ko Rihters izgudroja, lai izmērītu zemestrīces spēcīgumu, ka vajadzētu vienu jaunu skalu stratēģiskām kļūdām un stratēģiskai stulbībai.
Un viņš to proponēja saukt par Putina skalu. Tātad – viens Putins būtu maksimālā stulbība, ko nu var izgudrot savā stratēģiskajā domāšanā, un tad 0,5 putini būtu, teiksim, kaut kas tāds, ka viņi uzbruktu piecās vietās uzreiz.
Šis pats ģenerālis – viņam prasa arī prognozēt, kas varētu notikt nu ar kodolieročiem – kas nākotnē varētu notikt. Viņš saka – ziniet, es prognozēju, ka viņi taču nebūs tik, tik, tik aptaurēti vai ne, ka viņi iebruks Ukrainā! Priekš kam viņiem tas vajadzīgs? Ko tas viņiem dos? Es maldījos. Tagad neprasiet man prognozēt nākotni. Es esmu agrāk kļūdījusies. Man viņam jāpievienojas.
Es arī neticēju, ka Krievija uzbruktu tiešām visai Ukrainai. Un tas, vai šim kaimiņam ir precīza doma mums tieši uzbrukt vai kādam citam – ka kādam citam viņš uzbruks – drīzāk liktu citas nabaga valstis pirms mums rindā.
Un tas augstā postenī bijušais NATO ģenerālis, franču ģenerālis, kas bijis NATO postenī – Somija, viņš saka, ka ir priekšzīmīga savā sagatavotībā. Ar visu to, ko viņi darījuši gan civilās aizsardzības ziņā, gan arī militārās sagatavotības ziņā… Redziet, tā sagatavotība…
Ja jums ir dārga sava brīvība un tai skaitā kaut vai neatkarīgai, tādai valstij, kas tik ļoti gribētu būt neitrāla, lai savu neatkarību saglabātu, savu savu neitralitāti..
Bet vispirms. Pirmais – Latvija bija neitrāla pēc Pirmā pasaules kara. Igaunija bija neitrāla. Lietuva bija neitrāla. Staļina iebrukums – ar ko tas bija motivēts? Ka mēs grasoties taisīt militāru aliansi un uzbrukt Padomju Savienībai.
Nu piedodiet! Citiem vārdiem sakot, tas, ko jūs sevi deklarējat, ir pilnīgi par velti. Tas ir par velti. Ja kāds gribēs jums uzbrukt, viņš uzbruks. Un vienīgais, ko uzbrukuma gadījumā, vienīgā valoda, kas ir saprotama, ir spēka valoda. Ja uzbrūk kāds ar spēku, tad vajag spēku pretī.
Un tu vari būt, lai cik tu būtu miermīlīgs un miera mīlētājs un lai cik tev karš riebtos un liktos, cik tas ir šausmīgs un tas tāds ir – bet, ja cits domā, ka viņam tas kaut ko dos, kaut ko viņa varenībai, tad tev nav izvēles. Vienkārši nav izvēlēs.
Un, diemžēl, ir jābūt mums sagatavotiem, jo ar tādu kaimiņu, kāds mūsējais tagad ir sevi parādījis ar tādiem argumentiem, ar kādiem viņi mētājas – nu, mums teikt, ka mēs dzīvojam miera un pārticības un un drošības salā, ir jāsaka, kā franči arī teiktu – ar bemolu klāt šim apgalvojumam.
Ar vienu vārdu sakot, jā, mēs esam sagatavojušies normālos apstākļos ar kaimiņattiecībām, teiksim, savai kolektīvai aizsardzībai.
Rietumvalstu atbalsts Ukrainai ir ļoti samazinājies pēdējā laikā. Kā jūs to vērtējat – tādu apsīkumu bruņojuma sūtīšanā, ja mēs neskaitām Amerikas Savienotās Valstis, protams.
Man šķiet, ka daudzas valstis īstenībā iekšpolitisku apstākļu dēļ negrib pārāk skaļi reklamēt, cik tieši viņas Ukrainai ir palīdzējušas. Jo viņiem arī… Latvijā arī mēs gaidām vēlēšanas un tad tas ir brīdis, kad ļaudis tad…
Nu, ir izsole, kurš vairāk solīs, kurš vairāk gādās par saviem cilvēkiem. Vai jūs mani mīliet vairāk, nekā manu kaimiņu un kā tur īsti ir ar tām jūsu attieksmēm? Un vai man būs ziemā jāsalst? Un cik man būs jāmaksā vairāk par pārtiku? Un tas var kļūt par iekšpolitiski, es domāju, tādu būtisku, būtisku, pat ne tik vien jautājumu, bet kustību no iedzīvotāju puses, teiksim, tajās zemēs, kurās ir sagaidāmas vēlēšanas. Izsole.
Kurš vairāk mīl savu tautu un kurš kaut kādus principus, kuru dēļ mums ir jāpalīdz kādam savam kaimiņam. Un te man jāsaka tā, ka, paldies Dievam, tas, ko mēs redzam sociālos medijos un internetā, kas rāda pa tiešo, kā izskatās karš un ko nozīmē invāzija, kā tā notiek Ukrainā, kad humānistiski, cilvēcīgi orientētām dvēselēm jebkurā Rietumu zemē rodas simpātijas pret to tautu, kas ir cietēji.
Un viņi saprot ka tai tautai ir vajadzīga palīdzība, jo viņiem uzbrūk viens mežonīgs, mežonīgs spēks ar milzīgu pārsvaru. Un viņi neticamā veidā ir šos septiņus mēnešus jau spējuši viņam pretoties, bet nu palīdzību viņiem vajag.
Un, ja mēs salīdzinām ar to, kā, kāda izskatās Mariupole, kāda izskatās Buča, kāda izskatās Irpiņa un tagad jau Hersona un citas – vai viņi tur tādā gribētu dzīvot? Vai viņi ir gatavi iet tur? Un piedzīvot to pašu, ko tie piedzīvo? Vai viņi jau drīzāk nevarētu pieciest kaut ko – tiešām vairāk maksāt par benzīnu.
Šis būs grūts rudens, un šī būs grūta ziema. Un, es domāju, tā būs grūta tiem cilvēkiem, kam ir kaut kādi principi. Es ļoti baidos, ka Rietumu pasaulei tas būs pārbaudījums.
Vai mēs esam spējīgi ticēt kaut kādai taisnībai, patiesībai, taisnīgumam, likumībai, starptautiskajām tiesībām, robežu neaizskaramībai, tautu tiesībām eksistēt un būt neatkarīgām un izlemt pašām par savu likteni, nevis pakļauties kaimiņa iegribai, tāpēc, ka Krievijai kā kaimiņam gribas justies diženākam un varenākam. Šie principi tiks likti uz spēles un, man šķiet – šoruden, šoziem un līdz pat pavasarim mēs redzēsim, cik stingra ir principialitāte.
Vai mēs esam spējīgi arī pieciest zināmas grūtības un ierobežojumus nākošā ziemā un rudenī, lai varētu vienai tiešām smagi piemeklētai tautai sniegt to palīdzību, ko tīri no cilvēcīguma viedokļa viņai brēcoši ir vajadzīgs. Jeb mēs paliksim, tā sakot, savās savtīguma bruņās ieslēgušies un teiksim – ka tik man būtu silti un man būtu pilns vēders un ka man ir labi.
Kā jums šķiet – vai vairākums Rietumu sabiedrībā tomēr slieksies atbalstīt Ukrainu, kaut arī būs jāsalst un īsāku laiku jāmazgājas dušā. Vai tomēr lielākais vairums slieksies par to, ka nē, mēs tomēr gribam saglabāt savas ērtības?
Es biju patīkami pārsteigta par Rietumu valstu spēju tik ātri reaģēt uz iebrukumu Ukrainā un politiskus lēmumus pieņemt palīdzēt. Un, kas ir pārsteidzoši – ka Vācija, kad sāka skatīties uz šiem skatiem par to, kāda izskatās karā sagrautā Ukraina, taču atcerējās. Mana paaudze, piemēram, bija toreiz bērni. Bet tā visai dzīvi atceras, kāda izskatījās sabumbotā Vāciju un kā jutās.
Ka pēc tam, kad tu bez pajumtes, bez apaviem, bez siltām drēbēm un ar tukšu vēderu, ka tu tagad klaiņo pa pasauli, un tu nezini, ko ar sevi iesākt.
Un man šķiet, ka cilvēcīgi Rietumu cilvēku vairākums, it sevišķi, ja viņiem grafiski rādīs, kā izskatās tā alternatīva, ka viņi tomēr noslieksies par labu līdzjūtībai un solidaritātei ar tiem, kas ir netaisnīgi, nepamatoti un ļaunprātīgi okupēti un kam tiek darīts pāri.
Ir tāds viedoklis dzirdēts arī, ka Rietumi speciāli tā kā piebremzē varbūt to ieroču sūtīšanu, nu lai Putins nezaudētu seju šajā karā, un Ukraina tik strauji neiet uz priekšu. Vai jūs piekrītat, ka tas tā varētu būt?
Man tas izklausās pēc konspirācijas teorijas, kaut gan… Pasaulē viss ir iespējams. Es domāju: ja viņi to darītu, ka tā būtu ļoti liela stratēģiska kļūda. Ļoti rupja, stratēģiska.
Šitie argumenti, kas izskanēja pēc iebrukuma jau, kad [Francijas prezidents Emanuels] Makrons teica, ka ir mums jāgādā, lai Putins saglabā seju, tad mans jautājums – kādu seju? Viņam taču seja vispār vairs nav palikusi. Tikai vieplis. Kādu seju?
Mums kara nav, bet arī mums ir jāapbruņojas ar pacietību un izturību. Kas, jūsuprāt, palīdzētu to uzturēt?
Skatīties katru dienu, kas notiek Ukrainā. Un tad prasiet sev to jautājumu – vai es būtu gatavs tur tajā vietā tagad būt? Vai esiet gatavs ar viņiem mainīties vietām? Un, ja nē, nu tad, piedošanu… vai man ir tiesības brēkt par savu likteni?
Jūs arī noteikti sekojat politiskiem notikumiem…
Man ir ļoti lielas bailes par to, ka šādu vai citu iemeslu dēļ latviešu tautai tiks iestāstīts, ka nav vērts iet vēlēšanās balsot. Jo, ja šajās vēlēšanās latvieši neies un neizteiks savu skaidru viedokli – tad citi to izdarīs viņu vietā. Un citi pieņems lēmumus viņu vietā. Tas var mums būt nopietni bīstami. Ne tikai nepatīkami, kā iepriekšējos gados.
Tātad pirmais – katram ar savu latvisko pārliecību absolūti kategorisks pienākums, svēts pienākums – iet un piedalīties vēlēšanās.
Nākošais – partijām nespēlēt aklās vistiņas vienam ar otru.
Patiešām nopietni domāt par to – jā, ja mēs tiekam ievēlēti Saeimā un mēs nokļūstam valdībā, ko mēs nopietni piesolam tautai? Ko mēs viņiem kā prioritātes un rīcības metodes, ko mēs piedāvājam? Nopietni.
Jo te atkal – šis nav brīdis personībai “A” sacensties skaistumkonkursā ar personību “B” un izmantot vēlēšanas kā skaistumkonkursu, kurā kurā kļūt populāram un kaut ko tamlīdzīgu..
Es ieteiktu vēlētājiem atsacīties no tādiem politiskiem jaunveidojumiem, kuri ir uzradušies pēdējā brīdī ar ļoti mazu atbalstītāju skaitu. Jo tie nebūs uzticami. Jo partijas, kas iekļūs uz populisma Saeimā, kā mēs zinām no nesenās pagātnes – viņām nav ilgs mūžs. Tās izjūk, tās izšķīst, sadalās.
Un tādas nav spējīgas vadīt valsti, piedalīties valsts vadīšanā laikos, kas mums nākošos četrus gadus būs grūti ar ļoti lieliem izaicinājumiem.
Nevis nepārspējamiem izaicinājumiem, bet tādiem, kas prasīs izpratni, gribasspēku un gatavību strādāt nopietni un dažreiz smagi strādāt un varbūt vienu otru lietu un ērtību piemirst arī.
