1
“Momenta svarīgums”
LPNP dibināšana bija nolikta uz 29. oktobri Valmierā, bet sakarā ar lielinieku veikto valsts apvērsumu, dibināšanas datumu un vietu pārcēla uz 16. novembri Valkā. Pa šo laiku lielinieki ar latviešu strēlnieku palīdzību pārņēma varu visā neokupētajā Latvijas daļā. Pēdējā pilsēta, kas krita lielinieku rokās, bija Valka. Paredzētā sadursme ar pilsētas garnizonu un Pagaidu valdībai uzticīgām armijas daļām nenotika, un 7. novembrī strēlnieki ienāca pilsētā bez neviena šāviena. Nākamajā dienā Valkā ievēlēja Latvijas Strādnieku, zemnieku un kareivju deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolatu), kas kļuva par galveno izpildvaru no vāciešiem brīvajā Vidzemes daļā un Latgalē.
Uz LPNP dibināšanas sapulci bija uzaicināti delegāti no 20 lielākajām latviešu sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām, bet piedalījās 13 no tām. Pārējās, lielākoties kreisi orientētas, no dalības atteicās vai neatsūtīja savus pārstāvjus. Pilsoniskie spēki izlēma negaidīt un dibināt LPNP bez kreiso politisko spēku klātbūtnes.
Atklājot sanāksmi, Jānis Goldmanis aicināja pārvarēt domstarpības un saprast šā brīža nozīmību: “Mēs nedzīvojam priekš sevis vien, bet daudz vairāk priekš Latvijas nākotnes un viņas turpmākām paaudzēm. Varbūt tikai pēc gadu simteņiem pienāks Latvijai tik svarīgs un nopietns brīdis kā tagad. Mums jāapzinās momenta svarīgums un sakarā ar to jārīkojas, vienprātīgi jāsadodas rokās kopējā darbā par Latvijas laimi un nākotni.” Par spīti tam, ka bija strīdi par jaundibināmā tautas pārstāvības orgāna nosaukumu un kompetenci, 17. novembrī ar 18 balsīm pret vienu LPNP tika nodibināta.
Ieliek pamatus
Par galvenajiem Nacionālās padomes uzdevumiem izvirzīja – rūpēties par Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu, kā arī iestāties par apvienotu Latviju un latviešu pašnoteikšanās tiesībām nākamajā miera konferencē. Delegāti vienojās par nepieciešamību ieņemt noteiktu orientāciju uz Rietumu sabiedrotajām valstīm, negaidot, kad Latvijas likteni izlems Vācija vai lielinieciskā Krievija. Pieņēma lēmumu nekavējoties dibināt sakarus ar Rietumu sabiedroto diplomātiem Krievijā un iespējami drīz sūtīt LPNP delegātus uz rietumvalstīm ar uzdevumu aizstāvēt latviešu pašnoteikšanās centienus un informēt par latviešu tautas vēsturi un aktuālo politisko situāciju Latvijā.
Pirmajā sesijā pieņēma vairākas nozīmīgas deklarācijas un rezolūcijas, kam bija milzīga nozīme latviešu tautas ceļā uz savu valsti. Svarīgākajā no tām – deklarācijā “Ārvalstīm un tautām” – bija teikts, ka “Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”. Daži vēsturnieki un juristi to uzskata par pirmo Latvijas neatkarības deklarāciju. Lielinieku varas apstākļos vārdu “neatkarība” nevarēja lietot, jo tas varētu negatīvi atsaukties uz LPNP turpmāko darbību, turklāt Krievija joprojām bija Rietumu sabiedroto pusē cīņā pret Vāciju, tādējādi deklarācijās un rezolūcijās nevarēja tikt aizskartas Krievijas teritoriālās intereses.
Ievērojamais latviešu tiesībnieks Kārlis Dišlers uzskata, ka pēc būtības šo deklarāciju var uzskatīt par neatkarības pieteikumu: “Nacionālā padome vairs negaidīja Latvijas likteņa izšķiršanu no Krievijas (pie kuras tā formāli piederēja), bet gan apņēmās kārtot latviešu tautas lietas patstāvīgi, uz tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, līdz Latvijas Satversmes sapulces sanākšanai.” Tajās 1917. gada novembra dienās neviens to par neatkarības deklarāciju gan nesauca, un gan Krievijā, gan ārvalstīs latviešus joprojām uzskatīja par tautu, kas vēl tikai tiecas pēc patstāvības.
Rietumu atbalsts
LPNP ievēlēja sešas nodaļas – Ārlietu (priekšsēdētājs J. Goldmanis), Aizsardzības un atjaunošanas (Jānis Rubulis), Kultūras (Fricis Vītoliņš), Finanšu (Zigfrīds Anna Meierovics, vēlāk – Ādolfs Klīve), Agrāro (Jānis Kalniņš) un Koloniju nodaļu (K. Bahmanis), kā arī divas komisijas – Satversmes likuma izstrādāšanas un Satversmes sapulces vēlēšanu (abas vadīja Voldemārs Zāmuels). Ievēlēja valdi desmit cilvēku sastāvā, priekšsēdētāja pienākumus uzticot juristam Voldemāram Zāmuelam. Valde, abas komisijas un visas nodaļas, izņemot Ārlietu nodaļu, sākotnēji darbojās Valkā.
Valdes darbs bija ļoti aktīvs. Tā koordinēja nodaļu darbu, bija atbildīga par sesiju sasaukšanu, uzsaukumu izdošanu, ziedojumu vākšanu. Līdz 1918. gada jūlijam valde Valkā noturēja 41 sēdi, lielākoties konspiratīvos apstākļos. Redzamākā LPNP publiskā izpausme bija uzsaukums “Visiem latviešiem!”, ko publicēja 25. novembrī un izplatīja 30 tūkstošos eksemplāru ne tikai vācu neokupētajā Latvijas daļā, bet arī Krievijā. Tajā LPNP sludināja: “Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidāt vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem! Ņemat sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā. Lai dzīvo apvienotā Latvija!”
Aktīvākā bija Ārlietu nodaļa, kura lauza ceļu pie Rietumu sabiedroto diplomātiem, informēja starptautisko sabiedrību par latviešu pašnoteikšanās centieniem ar dažādu uzsaukumu un brošūru palīdzību, kā arī tiecās panākt LPNP delegātu klātbūtni rietumvalstīs. Izmantojot LPNP savāktos līdzekļus un finansiālu palīdzību no Lielbritānijas un Francijas, 1918. gada jūlijā Z. A. Meierovicam izdevās nokļūt Lielbritānijā. Viņam sekmējās īstenot LPNP dotos uzdevumus un panākt LPNP darbības starptautisku atzīšanu, proti, 23. oktobrī mutiski un 11. novembrī rakstiski Lielbritānija atzina LPNP par de facto Latvijas valdību. Tas bija liels panākums un vēlāk atviegloja valsts starptautisko atzīšanu.
Ceļš uz neatkarību
Neskatoties uz šiem panākumiem, LPNP neizdevās kļūt par noteicošo politisko spēku 1918. gada rudenī, kad sākās diskusijas starp LPNP un vācu okupētajā Rīgā dibināto Demokrātisko bloku par Latvijas priekšparlamenta izveidi. LPNP vadošie pārstāvji V. Zāmuels un A. Bergs bija pārliecināti, ka starptautiski atzītajai organizācijai izdosies nodrošināt vadošo lomu Latvijas priekšparlamentā un Pagaidu valdībā. Tomēr diskusijās virsroku guva Latviešu zemnieku savienības līdera Kārļa Ulmaņa viedoklis par to, ka Tautas padome jāveido tikai politiskajām partijām, tajā skaitā sociāldemokrātiem (maziniekiem) un mazākumtautībām. LPNP pārstāvošās sabiedriskās organizācijas tika atstātas ārpus Tautas padomes, vairākas no tām bija pārtraukušas darbību jau iepriekš. Daļa LPNP pārstāvēto politisko partiju pārstāvju pārgāja Demokrātiskā bloka pusē.
Neskatoties uz to, par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja LPNP Ārlietu nodaļas locekli juristu Jāni Čaksti. Puse no Pagaidu valdības ministriem nāca no LPNP. Tautas padomes dibināšanas sēdē tika atzīti LPNP nopelni Latvijas dibināšanā. Bez Valkā ieliktā pamata Latvijas valsts proklamētājiem un veidotājiem, visticamāk, būtu jāiet daudz garāks un sarežģītāks ceļš.
