Armands Puče: Latvijas politikas blaknes mīkstajos vākos
0
Kad Šlesers ar savu nagliņkomandu pēc vēlēšanām ieradās uz pieņemšanu Rīgas pilī, viņš Prezidentam atnesa arī grāmatu – kā dāvanu. Tās nosaukums – “Politika: lielo ideju vienkāršs skaidrojums”. Cietajos vākos. Skaidrs, ka tas bija elegants mājiens, lai Rinkēvičs apjēgtu, ka viņa politiskajai konstrukcijai un intrigām agrāk vai vēlāk pienāks gals. Tas ir par ierēdniecības un nevalstiskā ķēķa diktatūru, kam jālauž spranda. Te būs daži svaigākie piemēri, lai saprastu, par ko īsti runa.
Valsts kancelejas direktora postenis varētu būt ļoti svarīgs šajos apstākļos, jo no šīs vietas jāliek valsts pārvaldei dancot. Pretendenta izraudzīšanās konkursā bija formāla, bet tas nav nekas slikts. Ja premjers vēlas panākt valstī kardinālas pārmaiņas, tad tam ir jābūt viņa cilvēkam. Pretējā gadījumā savējo tur iebīdīs tā sauktā memorandiešu sekta un viss tālākais kā iepriekšējo gadu scenārijā, kur valsts nevis paliek stiprāka, bet tiek izmantota, iekļauta un slaukta.
Nesaku, ka Kulbergam ar savu grupējumu nav intereses, taču viņu vadībā Latvija nav noslīdējusi līdz pēdējām vietām visās ieskaitēs, kas raksturo valsts izaugsmi.
Šo nožēlojamo rezultātu sasniegusi “Jaunā vienotība” ar tās pavadošajiem fitnesa treneriem – tādiem kā “Delna”, “Providus” un tamlīdzīgām izdomātām aliansēm, kam bijusi ekskluzīva iespēja ne tikai valsti vadīt un veidot, bet arī noteikt tās kursu. Gadu desmitiem viņi ir uzdevušies par ekspertiem, pārfrāzējot himnu – kur dzied kapitālsabiedrību uzblīdušās padomes un zied dažādu valsts dotētu fondu parazīti…
Ņemot vērā, ka šis galms saņēma neierobežotu piekļuvi sabiedriskā medija mikrofoniem un privatizēja tā sauktos ētikas mākslīgos standartus, tika imitēta eleganta dīkdienība, kas mūsu izdevību ievedusi aizaugušā grāvī. Tāpēc aizņemšanās kļuva par normu, bet ieņēmumu necilo apjomu attaisnoja ar kaut kādām pelēkajām zonām. Lai gan lielākā pelēkā zona valsts tautsaimniecībā ir tieši valsts pārvaldes funkciju necaurspīdīgums un publiskā sektora iepirkumi. Un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir Gorkšs, vai jebkurš cits, kas nepatīk novītušajai politiskajai elitei. Ja viņiem nepatīk un tiek apšaubīts, tad viss notiek pareizi.
Minētā grupējuma fiasko varēja konstatēt arī pie vēlēšanu urnām.
Tās partijas, kas līdz šim ir atbalstījušas mākslīgi izdomātas problēmas, aiz kurām var paslēpt savas materiālās intereses, ko apmaksā nodokļu maksātāji, tās saņēma neapmierinošus vēlēšanu rezultātus.
Šos nesekmīgos vieno Stambulas konvencija, kas ir parastā kreisuma slimība. Saeimas vēlēšanas parādīja, ka kopumā Latvija nav tik aprobežota un slima, lai noticētu vardarbības apkarotāju sludinātajām pasakām. Bet tie, kas tic, tie savu ticību balsta – kāds pārsteigums! – ar valsts finansējumu. To novirzot ekonomiskajai izaugsmei, izrādītos, ka stambulieši bez valsts naudas nekādus kis-kis vai ņau-ņau nespēj pacelt un panest. Šī murgainā epopeja tagad eleganti ir noslēgusies ar JV deputāta Judina neveiklo gadījumu, kas ar Stambulas konvenciju uz lūpām savu karsto sirdi nav pratis savaldīt… Te nu bija vardarbība pret sievietēm! Paši pūta, paši sadeg.
Vēl viens skaists piemērs, ka valsts ir jāiztīra no mēsliem, ir saistīts ar sporta likumu. Tas ir JV pēdējā brīža Trojas zirgs, ko tie iesmērējuši Kulbergam. It kā jau ļoti nevainīgi izskatās, ka sporta aprindām būs tagad savs fonds. Vienīgi nav saprotams, kāpēc valstij šajā akā ir jāmet iekšā garantēti pieci miljoni? Vai tādā veidā JV atstrādāja savus Milānas olimpiskos treniņtērpus? Ar ko sporta fonds atšķiras no bēdīgi slavenā Sabiedrības integrācijas fonda, kas plaši zināmā šaurā lokā apgūst nenopelnītus līdzekļus?
Desmitgadēm šī vide nespēj sakārtot nu jau nožēlojamo Murjāņu skolas jautājumu, kam ik rudeni tiek bez sakara un jēgas grūsti iekšā miljoni – tagad būs fonds, kas pēkšņi citus miljonus apgūs labāk? Ja sporta sabiedriskās organizācijas netiek galā ar savu gribēšanu, tad šie minerālmēslu maisi nodokļu maksātājiem nav jāpārkrauj uz saviem pleciem. LOK prezidents ar naudas pārdali ir tā aizrāvies, ka aizskrēja pat uz Briseli aģitēt, lai Eiropa novirza naudu sportam. Lūk, jums iepriekšējo varnešu iznēsāts produkts, kas lasa Pinokio piedzīvojumus un domā, ka Muļķu zemē naudu audzē dobēs, nevis to nopelna.
Kino ļaudis jau nav labāki – tie viņdien sacepās, jo premjers šiem kaut kādu iezīmēto nodokli noņēma. Apjoma ziņā tas nozarē ir viena kino projekta ēdināšanas izmaksas, bet dotētās aprindas bļāva tā, it kā bez anestēzijas tiktu kastrēti Vornera brāļi no Holivudas studijām.
Skaidrs, ka tas izskatījās divdomīgi, ka Kulbergs pēkšņi tādā jautājumā izdabāja kaut kādam amerikāņu kino industrijas lobijam. Taču vēl divdomīgāk uzvedās vietējā industrija, kas cēla rokas pret debesīm un piesauca visa veida katastrofu dievus, kas tagad šiem nākšot pāri. Kas patiesībā raksturo Latvijas kino nozari? Tas ir slavenās “Straumes” gadījums.
Kā Latvijas kinošņiki izmantoja Ginta Zilbaloža talanta rezultātu? Nekā.
Būtu šajos gados Latvijas vienīgajam “Oskaram” uzbūvējuši animācijas muzeju, kaķīša stāsta centru, digitālo laboratoriju, kas spētu pievilināt nākamās paaudzes, tūristus ieskaitot. Tur būtu arī materiālā atdeve, ja vien to rūpīgi kārto un izplāno. Bet, tas jau nav interesanti – jo vieglāk ir ķeselēt valsts naudu un stāstīt, ka viņi ir industrija, ka viņi ražo, ka… Džūda Lovs bija pilsētā. Tā mēs desmitgadēm esam sevi apkāruši ar cilvēku tūkstošiem, kas paši savus hobijus nespēj apmaksāt – tikai prasīt, lai valsts kaut ko iedala. Kur tur industrija? Tie ir pansionāti.
Tāpēc par citām blaknēm nav vairs pat spēka brīnīties. Piemēram: par to, ka kādu politiķi gadiem tiesā un vajā par kukuļņemšanu, bet sodu beigās prasa samaksāt samērīgā naudā… Un soda nauda arī tiem, kas kukuļus it kā deva. Piemēram: ka bijušais Valsts prezidents mierīgi kandidē no kāda saraksta uz Saeimu un tajā iekļūst. Vai tas nozīmē, ka šis kungs tagad atteiksies no milzu pensijas, ko viņam maksāja par agrāko prezidentēšanu? Un kāpēc vispār mēs šādu gadījumu uztveram kā normu?
Piemēram: dalot Latvijas pilsonību par nenosakāmiem nopelniem, kas īsti ir patiesā labuma guvējs šajā procesā? Ja kaut kādi felipes un vanatabi saņem šādu iespēju, kas patiesībā izmanto pilsonības statusu kā tirgošanās instrumentu? Piemēram: cik ilgi mānīsim cilvēkus, stāstot, ka 2. pensiju līmenis ir viņu skaistā nākotne, lai gan patiesībā tā ir komercbanku bezrūpīgā tagadne, kur nav pat jāpilina sviedri…
Lūk, tādā garā. Kulberga uzvara nav tikai viņa spējas un harizma – tas vēl ir bezatbildīgs stāsts, kas iesiets mīkstajos vākos un, ko mums rakstīja priekšā visus šos gadus konkrēti cilvēki, ar konkrētu nodomu. Citi teiktu rupjāk – mums čurāja uz galvas… Tāpēc izmaiņām Latvijas politikā un tautsaimniecībā ir jābūt tādām, lai šī izlutinātās vai piejaucētās aprindas, kas gadiem ir dzīrojušas un trallinājušas, nebūtu valsts lēmumiem un resursiem pat tuvumā – ne pie krēsliem, ne pie durvju rokturiem.
