Gan Renāram, gan jums tas bija debijas darbs. Bīstama un reizē ļoti interesanta kombinācija. 4
Iespējams, ka ļoti bīstama kombinācija. Man bija vienkāršāk, Renārs riskēja simtkārt vairāk. Valstī, kur gadā tiek uzņemts tik maz spēlfilmu, režisoram debitantam nav tiesību kļūdīties, otra iespēja netiks dota. Jā, tā ir dulla kombinācija – divi debitanti. Bet mākslā jau nekas nav prognozējams. Un viss ir riskants.
Ko Renārs jūsos ieraudzīja? Vai esat par to runājuši?
Viņš man ir nedaudz stāstījis, taču nezinu, vai es varētu to precīzi noformulēt. Kad pirmo reizi aizgāju uz provēm, tur bija aktieru atlases režisore, kas mani nofilmēja.
Tikai pēc tam satiku Renāru. Tolaik es vēl mācījos 12. klasē.
Ko Renārs jums stāstīja, skaidroja, lūdza un ko ļāva darīt pašai?
Katram no mums par to varētu būt savs stāsts. Sākumā mēs uzfilmējām tīzeri, lai varētu lūgt finansējumu no Kino centra. Un tad mēnesi pirms filmēšanas sākuma es beidzot tomēr dabūju scenāriju. Tikai tāpēc, ka to ļoti lūdzu. Nezinu, vai citādi Renārs man būtu devis. Viņam šķita, ka darbā ar neprofesionālu aktrisi labāk iztikt ar pārrunām pirms katras epizodes uzņemšanas. Taču es jūtos nepilnīga, nelīdzvērtīga, ja nezinu scenāriju. Pieļauju, ka Renārs baidījās, ka es varētu kļūt mākslota. Taču, ja man piecpadsmit reižu ir jāatkārto kāds dubls, tad vai nu tu vari būt dabisks, vai nevari. Kad izlasīju scenāriju, viņš uzklausīja manu viedokli. Esmu Renāram pateicīga par to, ka nevienā brīdī es nejutos kā pavēļu vai lūgumu izpildītāja. Vēlāk redzēju, ka Renārs ļāva visiem komandas cilvēkiem – vai tas būtu aktieris, rekvizitors, šoferis vai pavārs – sajusties kā darba līdzautoriem. Tas nemazina viņa kā autora lielumu. Vienkārši tā no cilvēkiem vari sagaidīt daudz, daudz lielāku atdevi. Protams, bija mums arī mēģinājumi.
