Elīna Vaska
Elīna Vaska
Foto – Valts Kleins

Prieks par balvu, bet spējas apliecina darbi. Saruna ar Elīnu Vasku 4

“Jau saņemot balvu, jutos apmulsusi, bet pēc tam to vēl kādam rādīt… nu pavisam jocīga sajūta,” saka aktrise Elīna Vaska. Un piebilst: “Protams, balva ir patīkams pārsteigums, pagodinājums, kompliments, taču tā nepadara mani labāku. Gribu strādāt, lai darbi apliecina manas spējas.” Par sajūtām, darbiem un spējām mūsu saruna.

Krievijā avarējis helikopters, ar kuru pārvadā Putinu 13
Kadirovieši Melitopolē izvaro Krievijas televīzijas propagandisti un piekauj operatoru 13
Bija Ļeņins, tad Staļins, tagad ir Putins – kāds skatītājs atklājis interesantu sakritību 2
Lasīt citas ziņas

Pērn kopā ar Renāru Vimbu bijāt Berlīnē, lai saņemtu “Kristāla lāci”, kas tika piešķirts filmai “Es esmu šeit”. Šogad Berlīnē atgriezāties, lai saņemtu Eiropas Uzlecošās zvaigznes titulu. Kādas bija sajūtas toreiz un tagad?

CITI ŠOBRĪD LASA

Satraukums bija abās reizēs. Pagājušajā gadā tas vispār bija man pirmais kinofestivāls. Tagad jau pamazām sāku saprast, kas un kā festivālos notiek, bet toreiz viss bija atklājums. Un vēl arī tas, ka pirms gada mēs pārstāvējām filmu, šogad braucu, lai pārstāvētu sevi.

Fotosesijas, intervijas, sarkanais paklājs. Kas no tā visa šķita vērtīgākais?

Ja pavisam īsi: bija vai nu ļoti jautri, vai nedaudz apnicīgi. Mēs pavisam bijām desmit jaunie aktieri, kompānija laba, daudz pozitīvu emociju. Mūs sadalīja pa pāriem, un tad katram pārim bija jāveido skeči, nelielas sadzīves ainiņas, kas tika nofilmētas. Bija arī fotosesijas un intervijas ārvalstu žurnālistiem. Protams, intervijas ļauj cilvēkiem kaut ko uzzināt par mani, taču, ja visu laiku ir jāatbild uz gandrīz vai vieniem un tiem pašiem jautājumiem, kādā brīdī jūties pats sev apnicis.

Kuri jautājumi šķita visinteresantākie?

Kad bijušas jau kādas septiņas intervijas, iedvesma rodas brīdī, kad saprotu, ka intervētājs ir gatavojies, kad man nejautā to, ko varētu pajautāt jebkuram no mums.

Tomēr svarīgākās man bija tikšanās ar aktieru atlases režisoriem un aģentiem kā iespējamiem darba devējiem.

Vai bijāt arī Indijā, lai saņemtu Sudraba pāva trofeju?

Brīdī, kad pienāca ziņa, ka man tiks pasniegta balva, biju Pēterburgā uz debijas un studentu filmu festivālu.

Kolīdz atgriezos Rīgā, mēģināju pagūt nokārtot vīzu, taču nobruka komunikācija un beigās balvu man atveda Renārs.

Gan Renāram, gan jums tas bija debijas darbs. Bīstama un reizē ļoti interesanta kombinācija.

Iespējams, ka ļoti bīstama kombinācija. Man bija vienkāršāk, Renārs riskēja simtkārt vairāk. Valstī, kur gadā tiek uzņemts tik maz spēlfilmu, režisoram debitantam nav tiesību kļūdīties, otra iespēja netiks dota. Jā, tā ir dulla kombinācija – divi debitanti. Bet mākslā jau nekas nav prognozējams. Un viss ir riskants.

Ko Renārs jūsos ieraudzīja? Vai esat par to runājuši?

Viņš man ir nedaudz stāstījis, taču nezinu, vai es varētu to precīzi noformulēt. Kad pirmo reizi aizgāju uz provēm, tur bija aktieru atlases režisore, kas mani nofilmēja.

Tikai pēc tam satiku Renāru. Tolaik es vēl mācījos 12. klasē.

Ko Renārs jums stāstīja, skaidroja, lūdza un ko ļāva darīt pašai?

Katram no mums par to varētu būt savs stāsts. Sākumā mēs uzfilmējām tīzeri, lai varētu lūgt finansējumu no Kino centra. Un tad mēnesi pirms filmēšanas sākuma es beidzot tomēr dabūju scenāriju. Tikai tāpēc, ka to ļoti lūdzu. Nezinu, vai citādi Renārs man būtu devis. Viņam šķita, ka darbā ar neprofesionālu aktrisi labāk iztikt ar pārrunām pirms katras epizodes uzņemšanas. Taču es jūtos nepilnīga, nelīdzvērtīga, ja nezinu scenāriju. Pieļauju, ka Renārs baidījās, ka es varētu kļūt mākslota. Taču, ja man piecpadsmit reižu ir jāatkārto kāds dubls, tad vai nu tu vari būt dabisks, vai nevari. Kad izlasīju scenāriju, viņš uzklausīja manu viedokli. Esmu Renāram pateicīga par to, ka nevienā brīdī es nejutos kā pavēļu vai lūgumu izpildītāja. Vēlāk redzēju, ka Renārs ļāva visiem komandas cilvēkiem – vai tas būtu aktieris, rekvizitors, šoferis vai pavārs – sajusties kā darba līdzautoriem. Tas nemazina viņa kā autora lielumu. Vienkārši tā no cilvēkiem vari sagaidīt daudz, daudz lielāku atdevi. Protams, bija mums arī mēģinājumi.


Jūs un jūsu varone Raja: vai redzat ko abām kopīgu? Es domāju nevis dzīves apstākļus, bet raksturu.

Mums noteikti ir kopīgas rakstura iezīmes. Domāju, ka man arī piemīt tāds spīts, ko varētu saukt par mērķtiecību. Un arī es esmu vecākā māsa. Īstenībā Rajas tēls nemaz nevar nebūt daļa no manis. Tajā pašā laikā mani tracina, ja cilvēki saka: kas tad tur, tu jau tēlo sevi. Es ļoti laipni uzaicinu visus šos cilvēkus: pamēģiniet notēlot sevi! Jo tu nevari notēlot sevi tādos apstākļos – vai tas būtu filmēšanas laukums vai skatuve, tā tomēr ir neiedomājama nosacītība. Turklāt, ja tu kaut ko dari un atkārto jau kuro reizi, tas izklausās dīvaini: notēlo sevi! Un es nemaz līdz galam nezinu, kas es esmu un kāda es esmu.

Arī Berlīnē mēs runājām par to, cik svarīgi katram aktierim ir izzināt sevi, saprast, kas viņu atšķir no citiem, kas viņā ir īpašs. Jo tikai tad, kad apzinies, kas tu esi, tu spēj sevi pazaudēt tēlā. Lomā svarīgi ir pazaudēt sevi, tikt vaļā no sevis. Taču tu nevari pazaudēt sevi, kamēr tu nezini, kas īsti tu esi.

Kā jūtaties brīdī, kad esat uz laukuma un kamera ir ieslēgta?

Jūtos kā vislabākā sevis versija. Vislabākā, īstākā Elīna.

Renāra filmai piemīt suģestējoša bezvārdu klusuma ietilpība. Un brīdī, kad atskan replikas, skopas un precīzas, aktieri tiešām sarunājas, nevis deklamē. Kā tas panākts?

Tas, pirmkārt, ir Renāra nopelns, 
jo viss lielā mērā ir atkarīgs no dialoga, no tā, kā tas uzrakstīts. Un arī tas, 
ka Renārs mums nelika katrā dublā atkārtot vārds vārdā visu, kā tas ir scenārijā.

Bija man arī dažas runas nodarbības pie Zanes Daudziņas, mana pirmā nelielā pieredze. Tagad Dailes teātrī, kur es tēloju puiku, man bija nodarbības ar Ainu Matīsu. Tā ir izcila skola, Aina Matīsa ir mans spēcīgais balsts.

Nu re, tā mēs esam nonākušas pie jautājuma par skatuves debiju. Pirms gada kādā intervijā teicāt, ka skatuve jūs īsti neinteresē.

Es arī tagad īsti neredzu sevi kā teātra aktrisi. Bet tā ir ļoti vērtīga pieredze. Kopā ar Ainu gājām cauri lugai, kas patiesībā ir Genādija Ostrovska scenārijs filmai “Mīļākais”, ko viņš ir pielāgojis skatuvei. Es tur tēloju puiku. Man šķita, ka viss sākas ar ķermeni, galvenais ir sajusties kā puikam ķermeniski. Bet nekā. Viss sākas ar domāšanu, svarīgākais ir iemācīties skatīties uz lietām un norisēm kā piecpadsmitgadīgam puikam. Kopā ar Ainu lasījām lugu, pārspriedām, analizējām. Koncentrējāmies ne tikai uz runas tehniku, kas, protams, man kā diletantei ir nepieciešama, bet arī uz tēla veidošanu. Teātris pat sarunāja man iespēju apmeklēt boksa treniņus. Ne tāpēc, ka man būtu jākaujas, bet lai veidotos pareiza stāja, lai es varētu sajusties kā puika. Protams, daudz ko varētu uzzināt arī vērojot, taču viss notika ļoti ātri, tāpēc laika vērojumu vākšanai šoreiz nebija.

Esat absolvējusi mūzikas skolu, spēlējusi čellu un flautu. Esat arī dejojusi – gan tautas dejas, gan Zitas Ersas baleta pulciņā. Ko dod šī pieredze?

Mani interesē kustība, deja. Varbūt vienīgais, kā man pietrūka, kad vecāki izdomāja, ka mūsu ģimenei ir jāpārvācas uz laukiem, uz Cesvaini, bija iespēja turpināt dejot. Man tolaik bija septiņi gadi. Jā, Cesvainē man ļoti pietrūka dejošanas. Sākumā es gribēju iet mākslas skolā, bet tur pateica, ka uzņem tikai no trešās klases. Nu labi, tad iešu mūzikas skolā. Mūzikas skola mani padarīja par ļoti labu klausītāju. Man patīk muzicēt, bet tikai savā nodabā vai šaurā lokā. Vakar pat mēs ar labāko draugu spēlējām klavieres, smējāmies. Bet man nav patikas un atbrīvotības muzicēt uz skatuves. Mūzikas skolā tā bija problēma, jo tur visus gribēja padarīt par profesionāliem mūziķiem. Taču visi nav tam piemēroti. Mūzikas skola iedod visus nepieciešamos rīkus, lai tu spētu mūziku izprast un cienīt. Tas man šķiet svarīgākais.

Vienā no Berlīnes intervijām jautāta, kas jūs iedvesmo, teicāt: klasiskā mūzika.

Jā. Tā man šķiet tīra un patiesa, tāpēc man visvērtīgākā. Bet es nekad nestāstu, kādu tieši mūziku klausos. Tas man ir dziļi personisks jautājums.

Kā izjūtat piederību Vasku dzimtai?

Ak Dievs…

Saprotu. Dalīsim jautājumu divās daļās. Sāksim ar to, kas arī man šķiet dīvains. Kādā uzziņā, kas bija pievienota sarunai ar jums, izlasīju: Elīna Vaska, dzimusi 1994. gadā, Pētera Vaska mazmeita.

Tur jau tā lieta. Mani tas aizvaino un kaitina. Brīdī, kad man intervijā sāk jautāt, kādus padomus Pēteris Vasks man ir devis filmēšanās laikā, gribas pagriezties un aiziet. Nu kādus padomus komponists var dot iesācējai aktrisei par kino, ar ko viņam nav nekāda sakara? Dažiem šķiet, ka viņš sakārto manu dzīvi, ka viņa dēļ man atveras visas durvis. Pat ja Pēteris Vasks būtu paņēmis mani pie rokas un aizvedis uz aktieru provēm, es tādēļ lomu nedabūtu. “Labdien, Renār Vimba, es esmu Pēteris Vasks, šī ir mana mazmeita, pamēģiniet viņu!” Ja es būtu nekam nederīga, vai tad Renārs būtu mani paņēmis? Tā notiek, bet ne jau mākslā. Var savus radiniekus iekārtot par šoferiem un padomniekiem, bet ne par aktieriem. Man Pēteris Vasks pirmām kārtām ir vectēvs, un ietekmējis viņš mani ir kā ikviens vectēvs ietekmē savus mazbērnus. Un viņš man ir tieši tikpat svarīgs kā visi pārējie mani ģimenes locekļi. Protams, ka mīlu un lepojos ar viņu.

Un tagad jautājuma otra daļa: kā izjūtat piederību stiprai dzimtai?

To, ka esmu tāda, kāda esmu, lielā mērā ir ietekmējuši mani vecāki, mana tuvākā ģimene. Vēl man ir ļoti paveicies, ka mums ir ļoti liela un cieša ģimene. No papa puses viņi ģimenē ir pieci, no mammas puses – trīs māsas. Un tad vēl man ir brālēni un māsīcas. Un jaunākā māsa un brālis. Tomēr pats galvenais ir tas, ka mēs ģimenē sarunājamies. Tas ir pats, pats svarīgākais. Īpaši to izjutu skolas laikā, kad atklājās, ka draugiem tā nav. Cilvēks nesaprot, kas ir noticis. Ej un mini, ko nepareizi esi izdarījis. Daudzās ģimenēs cilvēki nesarunājas savā starpā. Tāpēc esmu laimīga, ka manā ģimenē sarunas ir svarīgas. Jo saruna ar otru cilvēku dod man iespēju labāk saprast arī to, kas esmu es pati. Tas, ko tu otram vaicā, ko domā līdzi vai atbildi, daudz ko pastāsta tev pašam par sevi. Neviens spogulis, neviens viedoklis no malas neatklās tik daudz kā saruna ar tuvu cilvēku. Tas ir skaisti.

Vectēva tēvs bija baptistu mācītājs, vectēva brālis – luterāņu. Cik svarīga jums ir ticības dzīve?

Man ir daudz jautājumu, uz kuriem meklēju atbildes.

Vai uz ielas jūs atpazīst?

Dažreiz. Lielākoties, kad esmu uz divriteņa. Tad reizēm sauc pakaļ: šī taču ir tā meitene no filmas! Raja! Citi pēc tam saka: redzējām uz ielas, viņa tāda pelēka. It kā man visu laiku būtu jāstaigā sapostai un sakrāsotai.

Atgriežoties pie darba un profesijas lietām, kino un teātris ir gana atšķirīgas realitātes. Kādas ir izjūtas vienā un otrā?

Kino ir cita laika izjūta nekā teātrī. Kino viss ir koncentrēts, tu strādā, ļoti intensīvi, taču pēc tam, kad darbs padarīts, tu atkal esi brīvs. Teātrī man ļoti patīk darbs pie lomas, viss gatavošanās process. Bet tad pienāk pirmizrāde, un man ir sajūta – viss, paldies, izrāde nospēlēta, darbs beidzies. Taču pēkšņi tu saproti, ka būs jāiet un jāspēlē arī citas izrādes.

Tomēr jums tagad ir vēl viena skatuves loma.

Jā, es piedalos arī Lauras Čaupeles izrādē “Otrā pusē” “Dirty Deal” teātrī. Skatuvei, protams, piemīt sava burvība. Tu vari apzināties un izstiept tagadni. Un vēl uz skatuves daudz kas ir atkarīgs ne tikai no tevis un partneriem, bet arī no skatītājiem. Viņi jau arī kļūst pat izrādes līdzautoriem.

Patlaban jūs turpināt studijas Kultūras akadēmijā Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas apakšprogrammā. Vai esat domājusi par meistarklasēm vai kursiem aktiera profesijā?

Meistarklases un kursi mani ļoti interesē. Es gribu strādāt ar ķermeni, kursi varētu būt saistīti ar horeogrāfiju. Tīras dramatiskā aktiera studijas mani īpaši neinteresē, jo zinu, ka teātris nebūs vieta, kur strādāšu diendienā. Kino pagaidām iztieku ar to, kas man dots, darbojos intuitīvi. Man riebjas apgalvojumi, ka aktieri ir meļi, ka viss, ko viņi dara, ir izlikšanās. Nē, tā nav. Vienkārši tajā brīdī, kad esmu kameras priekšā, es ticu tam, ko daru. Tomēr es sevi nedriskāju, iekšēji neplosu.

Kino ir tehnisks process, epizodes reti tiek filmētas scenārijā uzrakstītajā secībā, turklāt vienu un to pašu ainu reizēm nākas atkārtot vairākas reizes. Es daru savu darbu, taču neidentificējos ar tēlu tā, lai pēc tam būtu jāmeklē ārsts. Sevis plosīšanai man ir citas dzīves situācijas.

Spilgtākā bērnības atmiņa.

SAISTĪTIE RAKSTI

Man ir brīnumainas ļoti agras bērnības atmiņas. Taču tās drīzāk ir sajūtas, nevis notikumi. Agrs manas dzimšanas dienas rīts, man paliek trīs gadi. Es atveru acis, saules gaisma, priecīgi satrauktas vecāku balsis, noslēpumaini čuksti… Vēl atceros kādus Jāņus, ko svinējām pie vecmāmiņas Latgalē. Agrā rītā ar ģimeni ejam uz upi. Migla, skaistais vasaras zaļums, smaržas, un pāri pļavai mums pretī nāk sieviete baltā latgaliešu tautas tērpā…

Šīs sajūtas nevar atkārtot. Varu atsaukt tās atmiņā, varu sajusties līdzīgi, tomēr tas jau ir kaut kas cits. Sajūtas neatkārtojas, viss vienmēr ir pirmo reizi. Un tas ir labi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Krievijā avarējis helikopters, ar kuru pārvadā Putinu 13
Kadirovieši Melitopolē izvaro Krievijas televīzijas propagandisti un piekauj operatoru 13
Bija Ļeņins, tad Staļins, tagad ir Putins – kāds skatītājs atklājis interesantu sakritību 2
Pavasaris vairs nav aiz kalniem? Sinoptiķi prognozē, kad Latvijā beigsies sals
Uzkrātais pensijas kapitāls rūk – ko iesaka darīt finanšu speciālisti?
Lasīt citas ziņas
Riekstiņa: Pēdējo gadu laikā Rīgā ir vizuāli vērojama atpalicība no Tallinas un Viļņas
Streips: “Saskaņa” vismaz paredzamajā nākotnē nekur nepazudīs
Par gada vārdu kļūst okupeklis, bet par savārstījumu – Maira Brieža izteikums
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. ASV piegādās Ukrainai tankus “Abrams” tikai pēc gada
Riekstiņa: Pēdējo gadu laikā Rīgā ir vizuāli vērojama atpalicība no Tallinas un Viļņas
17:03
Streips: “Saskaņa” vismaz paredzamajā nākotnē nekur nepazudīs
16:57
Par gada vārdu kļūst okupeklis, bet par savārstījumu – Maira Brieža izteikums
16:41
FOTO. Šefpavāru uz uguns gatavots ēdiens un īpašā godā celtas ķimenes – aizvadīts Ziemas garšu festivāls Siguldā
Sociālantropologs: Daļa sabiedrības cīņā ar Krieviju ir gatava kļūt tāda pati
Naktī brīžiem lietus, sniegs, uz ceļiem atkala. Kāda būs otrdiena?
Diemžēl Ukrainas pusē labiem cilvēkiem ir jāiet bojā, lai apturētu neliešus, tā Latvijas vēstnieks Ukrainā
“The Washington Post”: ASV piegādās Ukrainai tankus “Abrams” tikai pēc gada
Pretēji plānotajam, vēl nav izdevies atjaunot portāla “Latvija.lv” darbību
Skačkovs: Levita ideja par tribunāla veidošanu ir daļa no priekšvēlēšanu kampaņas 45
Šmauc pircējus? Ražotāju triki un zaļmaldināšanas pērles veikalu plauktos
“Viņā atklājās augstākā līmeņa diplomāts,” Gordons atzīst, ka Zelenskis kara laikā parādījis sevi no vislabākās puses 38
Tas prasīs tikai minūti… Bijušais britu premjers Boriss Džonsons saņēmis Putina draudus 6
Austrijā vīna pagrabā atrasti seši bērni, kurus tur turējis sazvērestības teoriju piekritējs
ST vērtēs valdības lēmumu, kas pavēra iespējas izcirst jaunākus mežus 1
Centrālapkures nav, bet “Rīgas namu pārvaldnieks” liek maksāt par apkures iekārtu remontu 43
“SOK ir kara, slepkavību un iznīcināšanas veicinātāja,” Ukrainas prezidenta biroja padomnieks skarbi par SOK
Kadirovieši Melitopolē izvaro Krievijas televīzijas propagandisti un piekauj operatoru 13
Vai ir iespējama Suvalku koridora okupēšana? “Var cilvēki gulēt mierīgi”, tā Slaidiņš
Ne visi cilvēki ar zemiem ienākumiem var saņemt sociālo palīdzību. RD pārstāvis skaidro, kādās situācijās to atsaka 16
Mandeļu miltu, šokolādes, kartupeļu… Neierastas vafeļu receptes!
Krievijā avarējis helikopters, ar kuru pārvadā Putinu 13
Guntis Kalme: “Krievijas ieroči ir tās nafta, gāze, ar ko tika uzpirkti Rietumi, un savu tautu debilizējošā propaganda”
Pašu gatavoti līdzekļi pret klepu – Vija Eniņa stāsta, kā pagatavot iedarbīgus un lētus līdzekļus no dabas veltēm
Uzkrātais pensijas kapitāls rūk – ko iesaka darīt finanšu speciālisti?
Ziemas apstākļos pieaug ukraiņu vajadzības – TV24 un LA.lv aicina ziedot Ukrainai! 13
Egils Līcītis: Lai nav jāēd desa “Suņa prieks”