Ne jau par iespējamām nodokļu izmaiņām jāstrīdas…Zaļāka satiksme – ko varu es pats? 5
Uzburbuļoja pagājušā nedēļā kārtējo reizi tracis ap iespējamām nodokļu un citu ierobežojumu izmaiņām ekoloģiskas satiksmes sakarā. Čatotāji sarēja par pārlieku centību uz atbildīgajām ministrijām, tās cītīgi taisnojās, mierināja, bet atzina – šādas vai tādas izmaiņas būs. Vai varam tās ietekmēt un bremzēt? Vai arī jāļauj tiem, kam esam likumdošanas tiesības deleģējuši, iet šo sarežģīto ceļu un savas emocijas, pārdomas jāpagriež personīgas izvēles virzienā.
Vai varu atteikties no auto?
Nevaru. Un negribu. Tas ir ne tikai paradums ar milzu spēku. Tā ir ne tikai fiziska, bet arī morāla nepieciešamība – es nevaru (nemāku) domāt par dzīvi un darbu, piedodiet, smirdīgā satiksmes autobusā.
Man būs ļoti grūti šovakar palikt mājās pie datora un gaidīt savu mīļo no darba pilsētas centrā pārbraucam ar “ekoloģisko sabiedrisko”.
Iešu vismaz viņai pretī līdz pieturai. Jo ir jau tumšs, un romantiskās ieliņas sākumā uz bodes trepēm mēdz zvilnēt mutīgi pusbomži.
Auto ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis. Tās ir manas (un manas ģimenes, manu draugu) mazās mobilās mājas, drošības saliņa sabiedrisko vētru dīķī. Un nez vai spēšu no šāda komforta elementa jebkad atteikties.
Bet zaļam jābūt…
Ne jau tikai tāpēc, ka šādi es iemetīšu kādu gramu CO2 mazāk globālajā megatonnu piesārņojuma katlā. Piesārņojumu rada izšķērdība. Ne tikai auto izvēlē. Un tā man – trūcīgas valsts vidusslāņa pilsonim – nav pieņemama. Nav iespējama. Jo liekas naudas man nav. Un manai valstij nav.
Kā “zaļumu” ar pieticību un taupību savienot?
Kļūt elektriskam?
Diemžēl neiespējami. Pat lētākie bezizmešu auto vismaz 95% Latvijas iedzīvotāju nu nekādi neielien reāli apsveramo pirkumu kategorijā. Ko tad par tiem tik daudz muldēt?
Ko diskutēt par bezmaksas stāvvietām Rīgā, par atļauju tēlot trolejbusu (privileģētās ielu joslas), par nākotnes ietaupījumiem degvielā, ja pats diskusijas objekts tuvākajā laikā mums paliks tikai sapnis. Turklāt – ne bez ekonomiskiem un ekoloģiskiem trūkumiem. Bet par tiem kādu citu reizi.
Kļūt mazākam un vieglākam?
Pat šobrīd pieejamākais auto ar elektriskās piedziņas piedevu (“hibrīds”) ir dārgāks par vidusmēra latvieša iespēju robežu. Kas atliek? Tikt pāri autobūvētāju šajā gadsimtā cītīgi stimulētajai lieluma mānijai. “Golf” nu vairs nav četrus, bet 4,3 – 4,5 metrus garš. Un nez vai esot prāvākai ģimenei un pienācīgam komfortam pietiekams. Tas pats “Golf” 90. gados svēra tonnu. Tagad – gandrīz pusotras.
Kuras pilsētā katrā startā jāiekustina, pie katra luksofora jāapstādina, izmantoto enerģiju metot miskastē. Un sārņus atmosfērā.
Motori un motoriņi
Līdzīgi kā ar tiem garuma metriem un svara kilogramiem – mēs esam ievilināti jaudas hipnozē. Jau veselai paaudzei 100 ZS ir maz. Jo nespēj līdz simtam paātrināties pat draņķīgās 10 sekundēs. Jo neļaujot šerpi apdzīt. Jo esot vecišķas pieticības apliecinājums…
Atveriet acis! (Tas ļaus makus neatvērt tik plati.) Nelielā un vieglā auto 100 zirgi ir ļoti daudz. Saprātīgai satiksmei Latvijā pietiktu pat ar 70…
Mana izvēle
Lai paliek vēsturē teorētiskie prātojumi. Esmu nopircis jaunu auto. Iepriekšējo (11 gadus nokalpojušo) 1460 kg vietā – šis sver 1150. Iepriekšējo 150 ZS vietā – nu “tikai” 112. Iepriekšējo 436 garuma centimetru vietā – 412. Pilnpiedziņas (emocionāli daudzus gadus tik slavētas un – atzīšos – joprojām mazliet kārotas) nav. Automātiskās ātrumkārbas – nav. (Par to mazlietiņ šūmējas sieva – kas tādu antīku štruntu mūsdienās pērkot. Pats trešajā dienā jūtos kā jaunībā un īsta brauciena garšā atgriezies.)
Rezultāts – piemaksājot jau kaut cik reāli sniedzamus 10 000 eiro, esmu kļuvis ne tikai no Latvijas vidusmēra auto (10 un vairāk gadu vecums) nepārtraukti apdraudošajiem defektu draudiem brīvs. Esmu arī krietni zaļāks. Un kustībā taupīgāks.
Mazie “turbo” pilsētā
Vēl jau tā īsti viena litra turbomotors mēģināts nav. “Iebraukšanas”, saudzēšanas laiks… Bet daži secinājumi jau top. Degvielas patēriņš pilsētā (tur paiet manas dzīves lielākā daļa) ir par apmēram diviem litriem uz 100 km mazāks nekā vecajam auto. Kāpēc? Svaru jau pieminēju. Tātad izkustēšanās vieglāka.
Bet tā vien šķiet, ka lielākais ieguvums ir nevis kustībā, bet stāvot sastrēgumos. Vai jūs zināt, cik iekšdedzes dzinējs sadedzina (attiecīgi arī sārņus izpūš) tukšgaitā?
Testēju apkārtējos braucējus, arī servisu speciālistus. Atbilde aptuveni tāda – nu kādu litru vai divus stundā… Nu ja… Ja gribam būt kaut cik precīzi – 0,6 l/st uz katru dzinēja darba tilpuma litru. Tātad manam jaunajam ir tie 0,6, vecajam bija 1,2. Bet tam tur milzu džipam, kurš te blakus purkšķina savu vilciena sastāva vilkšanai piemēroto motoru, ir visi 3 l stundā. Pat nekur nebraucot…
Pārspīlēta šķiet plaši izplatītā skepse par mazo turbomotoru ilgmūžību. Pirmkārt – cik tad garš tev tas motora mūžs vajadzīgs, ja neesi tajā investējis visu savu pensijas kapitālu? Vidējs Latvijas auto gadā nobraucot ap 12 000 km. Un pēc 10 gadiem, kurus šie robotu (un tādēļ bez kļūdām) montētie agregāti izturēs pilnīgi noteikti, ar auto – iespējams – neviens vairs vispār nebrauks. Otrkārt – turbīna pie mums tiks slogota reti. Limiti, sastrēgumi ne tikai Rīgā. Esam lēni. Un gluži iespējams, ka šādos režīmos mazulis nokalpos pat pusmiljonu km – ja to kopsi, saudzēsi, labu eļļu ieliesi pat biežāk, nekā ražotājs prasa.
Marka, modelis?
Ko tad nopirku? Neteikšu. Ne tikai tāpēc, ka to par slēptu reklāmu varētu uzskatīt, bet arī nevēloties uzspiest konkrētā izvēlē neizbēgamo subjektivitāti. Piemērs – es gluži nopietni domāju par “Dacia”. Sieva šo variantu noraidīja. Lai gan tehniski un ekonomiski tas ir viens no interesantākajiem – drošas un pārbaudītas franču (“Renault”) tehnoloģijas askētiskā Rumānijā realizētā izpildījumā.
Un cenas… “Sandero” plikākajā komplektācijā (ne tikai bez super displejiem, bet pat bez radio, pat bez salona dzesēšanas iespējas) ir dabūjams par 8000 eiro. Pavisam jauns. Ar piecu gadu garantiju. Un ekoloģiskāks divreiz par Latvijā pirktākajiem 10+ gadus vecajiem limuzīniem.
