Zelta tilta rūsas maliņas 2
Dienvidu tilts ir Rīgas jaunākais, sarežģītākais, garākais tilts (ja mēra ne tikai Daugavas šķērsojumu, bet visu tilta konstrukciju ar estakādēm no Ziepniekkalna ielas līdz Lubānas ielai un vēl pieskaita daudzās uzbrauktuves, nobrauktuves un apļus). Tā projektēšanas un celtniecības laikā daudz runāja par objekta nepieciešamību (vai labāk vispirms nebija domāt par Daugavas šķērsojumu Rīgas otrā pusē?) un dārdzību (tautā saukts par Zelta tiltu). Mazāk runāja par kvalitāti (mazliet par samešanos pēc pārbaudes).
Pēc tilta pabeigšanas trijās kārtās (attiecīgi 2008., 2011. un 2013. gadā) un lietošanas sākuma šīs runas ir beigušās. Nav dzirdēti nopietni argumenti, ka Dienvidu tilts būtu slikts un nevajadzīgs. Dzīvojot Ķekavā un bieži dodoties uz Rīgu, ar katru tilta nodošanas kārtu labi sajutu, cik būtiski tas atvieglo satiksmi Rīgas austrumu, dienvidu un rietumu pusē, mazina transportlīdzekļu sastrēgumus pilsētas centrā. Arī pie atsevišķām tilta dīvainībām izdevās ja ne pavisam, tad vismaz daļēji pierast.
Pat parasti visnotaļ kritiski noskaņotais ceļu satiksmes negadījumu eksperts Oskars Irbītis atzīst Dienvidu tiltu kopumā ne tikai par labu esam, bet pat par elegantu, modernu uzrāvienu valsts ceļu satiksmes organizācijas jomā, bet… Diemžēl eksperts norāda uz vairākām nepilnībām, kuru dēļ notiek ceļu satiksmes negadījumi un kuru dēļ ir palielināts risks visiem kustības dalībniekiem. Pētot šīs nepilnības, atklājot, ka tām ir gan objektīvs, gan subjektīvs raksturs, ir lietas, kuras, kā daudz ko šajā dzīvē, varēja izdarīt labāk, ir lietas, kas paveiktas atbilstoši visiem standartiem, bet vienalga īsti labi nav. Un diemžēl Dienvidu tilts ir jāpieskaita pie Latvijas melnajiem punktiem.
